autors: Džerijs Šterns
datums: 2001. gads

Atceros to kā sapni: kā es skūpstīju tevi, bet tu – mani. Turēju rokas uz taviem gurniem; tu rokām apķēri manu kaklu un ar lūpām iezīdies manā mutē. Nē, tā ne. Tas bija kādā ballītē pie klasesbiedra. Tu garāmejot aizskāri ar gurnu manu plecu; es piecēlos un tev sekoju. Mēs ieslēdzāmies vannasistabā un tumsā rāvām nost viens otra apģērbu. Es atāķēju tavu krūšturi un glāstīju tavus piebriedušos krūšu galiņus. Tad aptvēru vienu no tiem ar lūpām, spēlējos ar to, kaitināju tevi, visu šo laiku nepārtraukdams glāstus, ne mirkli necenzdamies ierobežot savas rokas. Glāstīju tavas kājas, ceļus, pieskāros ar siltu plaukstu tavu gurnu iekšpusei. Nē, drīzāk tas bija uz kādas automašīnas sēdekļa. Lija lietus, un logi bija aizsvīduši no mūsu elpas. Tu sēdēji uz manis ar seju pretī manai, es skūpstīju tavas krūtis, glāstīju tavu jauki mīksto vēderu, tad uzliku rokas tev uz dibentiņa, piešķirdams mūsu kustībām straujumu un tik nepieciešamo dziļumu. Jutu, ka mans dzimumloceklis atduras kaut kur dziļi, dziļi tevī. Piepildīt bezdibeni – jā, tas ir ik filozofa mērķis. Alku bezdibeni, kas tiecas tam pretī un pazudina. Varbūt tas bija kāda krodziņa pagalmā pie atkritumu kastēm. Es biju sadzēries alu un degvīnu, bet tava mute skāņi garšoja pēc lēta vīna. Viss bija tik pēkšņi – es tevī, un eņģeļi tepat lejā. Orgasms neturpinājās pārāk ilgi, mēs gājām atkal dejot un dzert. Mēs iepazināmies pirtiņballē pie vecā Alfrēda; es apsēdos tev blakus pie galda un teicu, ei, tev, zini, ir tādi feini buferi. Nē, arī tā ne. Velns parāvis, tas bija tava toreizējā drauga gultā. Viņš bija aizbraucis, tu pacēli telefona klausuli. Kad es iegāju tevī no apakšas, tu atliecies atpakaļ tā, lai tava mugura būtu starp manām kājām. Mēs sadevāmies rokās un kustējāmies tik vienotā ritmā, kāds… Tu stāvēji autobusa pieturā un nervozēji, jo autobuss kavējās; mēs piebraucām tumši zilā ārzemju auto un sākām izkliegt aizskarošas piezīmes. Tu tikai pagriezi muguru, cenzdamās nepievērst mums uzmanību. Tad mēs izlēcām no mašīnas un devāmies tev klāt. Tevi mēs nedzirdējām. Aksels iesita ar plaukstas malu tev pa seju, tu nokriti uz ceļa dubļos. Palīdzēju viņam tevi pacelt un ievilkt mašīnā. Aizvedām tevi uz tuvējo mežu, piespiedām stāvēt un izģērbties mūsu priekšā; tu neklausīji. Šoreiz tevi situ es. Vēl un vēl, līdz tu nokriti un vairs nekustējies. Tad sākām plēst tavas drēbes. Jaku, blūzīti, svārkus, zeķubikses, krūšturi, biksītes… Kaila tu, mežs un nakts… Astoņi gadi cietumā pagāja kā nemanot. Tad mēs tevi atkal atradām. Tu biji apprecējusies, un tev bija divi bērni, mīļi kā cālēni. Tā viņi tur stāvēja un skatījās, kā divi zvēri izlej savu dvēseļu samazgas pār viņu māti. Morgs. Četri plaukti. Atceros vēl gāzes kameru. Pēdējais malks tīra skābekļa, tad – vairs nekā. Sapnis, un tikai. Mēs kopā spēlējāmies jūrmalas smiltīs. Mammas īrēja istabas vienā vasarnīcā. Abi bijām pilnīgi kaili. Es rādīju tev starp kājām un dikti smējos. Tu apvainojies, jo tev nebija tāda krāniņa kā man. Mēs it kā dalījāmies savā paradīzē, lietodami vienu šļirci. Viens ketamīna kubs, un tad apziņa atdalījās no ķermeņa. Pasaule it kā sadrupa mazos gabaliņos. Nebija vairs ķermeņu, kas varētu viens otram pieskarties, nebija sirds, kas tiektos mīlēt, nebija dzimumtieksmes, nebija erekcijas, nebija maksts sulu mitruma. Viss it kā pārvērtās divās enerģijas straumēs, kas savijās un ieplūda viena otrā. Viens vesels, un tad sprādziens, un tad jau vairs nekā… Tu tikko turējies kājās, bet spēji vēl balstīt mani. Es biju lopiski piedzēries un turpat stūrī vēmu. Es novilku savu notraipīto jaku un apliku to tev ap pleciem. Tu pavēries manī neko neredzošām acīm, un tad mēs gājām pie tevis, kur uz pēļiem, kuru veļa nebija mainīta jau vairākus mēnešus, es tevi ieguvu rupji un sāpīgi, skaļi smiedamies par notiekošo; un tā vēl simtiem, tūkstošiem reižu savos sapņos, murgos, dzīvē. Fantāzija? Nu, nezinu.

No pēkšņā trokšņa teju salēcos. Biju jau piemirsis, cik idiotiska melodija pievienota tālrunī pie Kunigundes kontaktiem – lai nekad, nekad nerastos vēlme neatbildēt, klausoties dziesmas turpinājumu.

– Es gribu tevi šonakt satikt, – teica Kunigunde. Paraudzījos pulkstenī – bija nedaudz pāri diviem.

– Trešā nakts stunda, īstais laiks labam minetam, – novēkšķēju. Miegains cilvēks nedomā pārāk daudz par vārdu nozīmi.

Kunigunde tūdaļ nometa klausuli. Taču zināju, ka viņa tikpat ieradīsies. Ja reiz viņa ir iedomājusies, ka tai no manis kas vajadzīgs, vaļā tikpat netikšu, kamēr viņa nepanāks savu.

Pēc stundas tālrunis iezvanījās vēlreiz; tiklīdz atbildēju, Kunigunde pārtrauca mani pusvārdā un paģēroši pieprasīja sagaidīt viņu trolejbusa pieturā: esot jau pavisam netālu. Nopukojies apvilku zābakus un devos turp.

Pa atvērtajām trolejbusa durvīm Kunigunde iegāzās man tieši rokās. – Tu pat nenojaut, cik ļoti man šoreiz vari palīdzēt! – viņa čivināja.

Jutos laimīgs savā neziņā. Taču kas cits man atlika kā pasmaidīt. Mēģināju izskatīties priecīgs un pagodinājuma glaimots. Devāmies pie manis.

Liftā Kunigunde sāka uzvesties pavisam savādi. Starp trešo un ceturto stāvu viņa nospieda bālgano pogu ar uzrakstu STOP un, uzspiedusi manai mutei plaukstu, nogaidīja, līdz liftā nodziest daļa gaismu un iestājas gandrīz mājīga pustumsa. Tad Kunigunde piekļāvās man cieši klāt, vienu roku joprojām turēdama uz manām lūpām, bet ar otru taustīdamās man gar jostas sprādzi. Nepaguvu pat īsti attapties, kad tā jau bija atrauta vaļā, atvilkts arī rāvējslēdzis. Kunigunde pietupās, un viņas garo svārku mala čaukstot atgūlās uz lifta ne pārāk tīrās grīdas.

– Mēs taču sarunājām, vai ne? – pajautāja Kunigunde un, atbildi negaidot, izvilka no biksēm manu locekli, lai tūdaļ mestos tam virsū ar muti. Grūti aprakstīt to mežonību, ar ko viņa kā tāds zvērēns sūca un laizīja jauniegūto gardumu. Man likās, ka manas acis, labsajūtā tiecoties debesīs, apgriezīsies savās orbītās par simt astoņdesmit grādiem.

Iespējams, tas bija visstraujāk sasniegtais orgasms manā mūžā; baudas uzplūdā gandrīz zaudēju samaņu, arvien jaunas sēklas porcijas grūdieniem izšķiezdams pa Kunigundes seju un kaklu. Taču trakajai meitenei vēl nebija gana. Viņa masēja un laizīja mana locekļa pamatni, līdz panāca no manis vēl spēcīgāku erekciju nekā iepriekš. Lai nesajuktu prātā, mēģināju koncentrēt savas domas uz kaut ko citu, piemēram, lifta pogām. Pagalma pusaudži gan tās bija jau sen pa vienai vien izdedzinājuši; to vietā metāla paneļa izgriezumos vīdēja vien tādi bālgani izkusušas plastmasas pikuči. Labi ja uz pāris pogām vēl varēja saskatīt ciparu paliekas. Mana stāva pogai kaimiņi nesen bija ielikuši jaunu aizvietotāju zaļā krāsā, bet arī to jau bija piemeklējis priekšgājējas skarbais liktenis.

Virs paneļa, ar naglu vai kādu citu asu priekšmetu sašvīkāta, rēgojās šī tipa liftu standarta instrukcijas plāksne, kas aizliedza pārvadāt liftā viegli uzliesmojošas vielas un aicināja, ievedot telpā bērna ratiņus, to pasažieri ņemt uz rokām. Kopš lifta izbūves nemainītās sienas bija nosētas ar visdažādākajiem uzrakstiem, sākot no visu dzimumu man pazīstamu un nepazīstamu vārdu īpašnieku savstarpējo saistību analīzes un beidzot ar aicinājumiem gāzt valdību, nogalināt dažādu tautību, konfesiju un orientāciju pārstāvjus. Uzzināju arī, ka nebūt nav miruši daži manas jaunības varoņi, piemēram, Viktors un Kurts. Kāds cits vēstījums liecināja, ka tā autors ir stājies dzimumsakaros ar visu pasauli, bet tās ikdienas gaismas un siltuma devējs patiesībā esot tikai tāds seksuāli izmantots kabatas lukturītis.

Viens no lifta kaktiem bija piečurāts, taču urīns peļķītē likās vairāk ožam pēc kaķa, neba cilvēka nodarījuma. Kā liftā gadījies nekontrolēts kaķis, īsti nespēju iedomāties. Varbūt tas būs bijis kāds kaķus ļoti mīlošs cilvēks. Esmu pārliecināts, ka cilvēku slimīgas aizraušanās nopietni ietekmē to fizioloģiju.

Griestos gailēja raustīga lampa – tā liftā nenodziest nekad, kamēr vien mājā ir strāvas padeve. Visa lifta energosistēma balstās uz dažiem kabeļiem, kas piestiprināti gan tā sānos, gan augšdaļā – turpat, kur pacēlāja troses. Motors, kas atbild par lifta kustību, atrodas mājas bēniņos. Visgrūtāk paciest lifta esamību mājā ir tās pēdējā, augstākā stāva iemītniekiem – motora darbību pavada diezgan liels troksnis. Ja liftu darbina naktī, šī skaņa var pamodināt pat visai cieša miega īpašniekus.

No metāla durvīm, kas šķir lifta motortelpu no mājas pamatkāpnēm, atiet stāvas, aprūsējušas trepītes. Reizēm jaunieši nāk pie tām iztukšot savus alkohola krājumus, taču biežāk viņi izvēlas siltos radiatorus, kas izvietoti starp stāviem – no turienes nepieciešamības gadījumā var laikus aizbēgt, ja par viņu izdarībām ieinteresējas kāds pārlieku ziņkārīgs kaimiņš vai, ļaunākajā gadījumā, sētniece. Tas gan notiek reti, jo sētniece kāpņu telpās darbojas agri no rītiem, bet jaunieši tur uzturas vakaros un pa retai reizei nakts sākuma daļā. Cita lieta, ka reizēm var uzrauties uz kādu negantāku mājas iedzīvotāju, kam apnikusi mūždien piesmēķētā kāpņu telpa, cigarešu izsmēķi uz grīdas un turpat pamestās tukšās pudeles.

Taču dažreiz arī paši vainīgie nevairās no tiešas konfrontācijas ar iedzīvotājiem. Ne vienmēr tā ir tiekšanās pēc konflikta, dažureiz izlaidīgā jaunatne vienkārši izklaidējas, klausoties kādā pabubināt atnākušā tīri labdabīgā babulī, kas vairāk apelē pie jauno pīpmaņu sirdsapziņas un rūpēm par pašu veselību. Un neba velti. Saskaņā ar nesen publicēto statistikas pētījumu, apmēram puse pamatskolas audzēkņu ir jau izmēģinājuši cigaretes, bet kāda trešdaļa smēķē regulāri.

Kad mēs augām, tā nebija.