WhiteRabbit

Nenosakāma iemesla dēļ vakar atcerējos kādu tā ap 2002. gadu rakstītu ironijas gabalņu, kas tika publicēts portālā DELFI. Kādus gadus vēlāk tā redaktors, kad nejauši iepazināmies klātienē, to pat atcerējās tādu pašu apsvērumu dēļ, kādus Jums tūdaļ vēstīšu. Vispirms tikai lai tiek pats publicētais fragmentiņš. Rakstīju toreiz ar pseidonīmu JerryMouse; domājams, visiem taču skaidrs, kāpēc tāda izvēle.

Vēstule redakcijai

Vera, 19 gadi, studente:

“Vakar mums bija fakultātes ballīte, sapazinos tur ar smuku džeku. Viņu sauc Jānis, un viņš ir 3 gadus par mani vecāks. Sākumā mēs daudz dejojām, pēc tam aizgājām uz tuvējo bāru iedzert pa kokteilim. Tur nebija vietas, tāpēc man bija jāsēž viņam klēpī. Vienā brīdī es ar roku caur biksēm sāku masēt viņa locekli, bet viņš uzreiz visu pārprata un sāka man uzmākties. Nesaprotu, vai tiešām džeki domā tikai par TO? Lūdzu, palīdziet man ar kādu padomu, es esmu izmisusi un vīlusies džekos!”

Bet pārdomas par šo ir sekojošās – kas noticis ar cilvēku spējām uztvert ironiju? Palasiet komentārus pie DELFI publikācijas – komentāros liela daļa to ir uztvērusi tiešā veidā. Kā bērni ar konkrētu domāšanu. Jau toreiz es par to brīnījos, taču ar smaidu sejā; tagad, 2010. gadā, man tas liekas esam pieņēmis visai traģiskus apmērus. Nē, te nav runa konkrēti par kādu portālu komentētājiem – neesmu tik naivs, lai gaidītu, ka interneta komentāros masveidā publicēsies inteliģence. Runa ir par sabiedrību kopumā. Garīga slimība, kura progresē? Sastapties ar to nākas arvien biežāk un biežāk.

Vērtējot situāciju kopumā, jāsecina, ka Latvijas politiskās partijas pārlieku cenšas panākt visu uzreiz, tas ir, iesaistīt cilvēkus nesagatavotus „pa tiešo” savā partijā un politiskajā virzienā. No katras konkrētās partijas viedokļa tas ir saprotams, taču praktiski vairs īsti nestrādā; vairāk prasītos neitrālākas reklāmas, kas cilvēku padara vispirms sabiedriski aktīvu (iet balsot – izprot, kāpēc to dara – iesaistās nepolitisku pašvaldības problēmu risināšanā utt.), bet tikai pēc tam aicina tieši iesaistīties procesā jau ar esošu izpratni. Realitātē tad arī cilvēks visdrīzāk iesaistītos šajā politiskajā spēkā, kas piedāvājis viņam pirmo iniciatīvu, bet tas notiktu jau ar izpratni un uzticēšanos, nevis aklām pārliecībām un kosmiskām vēlmēm.

Read more…

Analizējot ārzemju pieredzi sociālo kampaņu rīkošanā politiskajā atzarā, jāsecina, ka ārzemju kolēģi mūs ir apdzinuši par daudziem gadiem. Bez šaubām, te nav runa tikai par nozares profesionāļu esamību; tāpat jārunā arī par katras kampaņas mērķauditorijas raksturojumu – Latvijas sabiedrība ir daudz konservatīvāka un inertāka kā vairumā citu Eiropas un pasaules valstu.

Read more…

Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.

Read more…

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.

Read more…

Šis nelielais domu pieraksts nav tieši par Šleseru. Un dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…

Pēc Tautas partijas frakcijas aiziešanas no valdības pasākušās runas par to, ka viņu vietā pozīcijā tagad varētu ienākt LPP/LC. Taču Šlesera teiktais šai sakarā man lika ļoti aizdomāties… Raugi, te viņa vārdi: “Mēs esam atvērti sarunām, bet ir jānoskaidro, ko mums piedāvā.”

Doma, kas man tūdaļ iešāvās prātā – redz, te jau ir tā Latvijas politiķu galvenā problēma. Tiklīdz ir iespēja kaut kur nonākt pie ruļļiem, tūdaļ tiek domāts tikai par to, “ko mums piedāvā” – lai gan patiesajam rīcības motīvam šādā situācijā būtu jābūt – “ko mēs paši varam piedāvāt (izdarīt)”. Un nožēlojami ir arī tas, ka vidējais valsts iedzīvotājs ir sabiedriski un politiski tik apātisks, ka politiķi šādu attieksmi var neslēpjoties paust medijos…

Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”

Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?

Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā