Vakar es par to jokoju – un šodien smejos vēl vairāk. Traki jauki, ka Latvijas reklāmistiem ir arī humora izjūta, ne tikai lielummānija (kā dažiem, kas politiķus ceļ debesīs ar autopacēlājiem un sludina par mesijām).
Notikušais tūdaļ radīja asociāciju ar bērnībā tik mīļajiem Džeka Londona stāstiem par diviem draugiem “zelta drudža” pārņemtajā Klondaikā – Smouku un Mazo. Vienā no cikla pastāstiem par “Tralā ciemu” draugi, atriebdami pret viņiem nostrādātu jociņu, visai pamatīgi savukārt izmuļķoja zeltraču nometnes iedzīvotājus, likdami tiem noticēt milzu bagātību atrašanai, skriet cauri sniegam un vētrai uz iedomāto brīnumu. Un re, pēc akcijas zeltrači bija nokaunējušies, bet reizē uzjautrināti par šo izmuļķošanu, un paši atzina, ka sen to pelnījuši, jo pirms tam palaidušies gara kūtrumā un visādi citādi izlaidušies.
Bet re, latvieši gan savas vājās vietas atzīt nemāk… Un pasmaidīt paši par sevi, kā zināms, ne tik. Diemžēl. Nedaudz vairāk pašironijas šai laikmetā mums lieti noderētu.
P.S. Tele2 kampaņas autoriem no manis – vislielākā atzinība.