Kā izskātas, pēc dažām stundām iestāsies Tele2 organizēts tviterreklāmas “bums” ierīcei Poken, kas pirms dažiem mēnešiem aizsniegusi arī Latviju. Pirmoreiz to ieraudzīju t.s. Digitālās iedvesmas seminārā “Digital 2010”, ko organizēja mārketinga aģentūra “Inspired” šī gada 17. martā. Nu jūtos spiests jemt digitālo spalvu un paust savu e-viedokli.

Jau toreiz seminārā uz pierakstu malām atzīmēju veselu rindu punktu, kas man likās mulsinoši Poken pielietojumā, taču nu esmu savas pierakstu lapiņas veiksmīgi pakāsis, tamdēļ mēģināšu sākt no jauna. Pa šo laiku gan domas mainījis neesmu, acīmredzot, šoreiz vis nebūšu minētā produkta mērķauditorijas pārstāvis. Lai gan, protams, ja man tāds e-puļķis kaut kur ceļā gadīsies nejauši, esmu gatavs ar to iepazīties tuvāk un viedokli pēc apstākļiem koriģēt. Galu galā, man kādreiz, sensenos brīvmākslinieka gados, arī mobilais tālrunis nelikās sevišķi nepieciešams (jā, esmu jau TIK vecs, hehe) – kamēr tagad, protams, bez tā nekādi nespēju ikdienā iztikt.

Raudzīt plašāk…

Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.

Raudzīt plašāk…

…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem

Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.

Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.

Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.

Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.

Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.

Īsumā viss.

Neliela preambula: šovasar tiku rakstījis kādu gabaliņu par Latvijā ienākušo SMS-mārketingu, kas vēlāk tika publicēts arī laikrakstā “Telegraf” zem šī nosaukuma (oriģinālo vairs neatceros, ja godīgi). Protams, tas bija vairāk kā reklāmraksts, tomēr bija interesanti paanalizēt un nonākt pie noteiktiem secinājumiem. Raksts vēlāk nonāca laikraksta portālā – un no turienes, kā skatos, ir izplatījies pa neskaitāmiem portāliem Krievijā, Ukrainā un citur. Vienīgais, lielākoties bez paraksta… Tāpēc publicēju arī šai blogā, lai, tā sakot, iesistu īpašnieka mietiņu.

šī raksta īsā saite: http://bit.ly/6Ba3JC

src: http://www.telegraf.lv/news/reklama-povyshennoi-tochnosti-2

autors: Джерри Штэрн

Последний год стал очень трудным для латвийской экономики, и особенно это сказывается на работе малых и средних предприятий, которые нынче одно за другим сокращают свою деятельность; в таких обстоятельствах люди боятся начинать новый бизнес, ибо риск потерять все слишком велик. Тем, которые остаются на линии огня, во имя сбережения средств приходится сокращать время работы, рекламный бюджет и т.д., а это в виде цепной реакции опять же снижает доход.

Raudzīt plašāk…