“Mācību literatūras ētiskais aspekts veido pozitīvu emocionālo fonu, kur mācību tematu un uzdevumu saturs veicina pozitīvus emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc mācību grāmatā nav ievietojami teksti, kas neatbilst šīm prasībām,” – tā spriedelē Izglītības ministrijas speciālisti, norādot skolu mācību materiālu izdevējiem, kādas korekcijas tajos veicamas, lai mazos lasītājus acīmredzot audzinātu par ētiskiem, emocionāli pozitīviem “mironīšiem” bez kritiskās domāšanas spējām. Raudzīt plašāk…
Tag: psiholoģija
Gudrais suns un gudrais saimnieks
Sestdien jaunajā Juglas patversmē notiks interesants seminārs, kuru vadīs Austrijas zoopsiholoģe, suņu uzvedības eksperte, jaunākās suņu psiholoģijas grāmatu izdevniecības direktore Olga Kazarskaja. Mūsdienīgā kinoloģija un zoopsiholoģija – ar ko tās atšķiras no “vecās skolas” un vienkāršas pozitīvās apmācības? Kā saprast suni? Tie ir tikai daži no būtiskajiem jautājumiem. Seminārā tiks runāts par to, kā saimniekam ar savu suni izveidot kontaktu, kura pamatā ir sapratne, uzticība un draudzība. Raudzīt plašāk…
E-psiholoģija un citas blēņas
Ceļojumā pārlasīju savai sirdij un prātam tuvāko kiberfantastikas gabalu – ukraiņa Sergeja Lukjanenko “Atspulgu labirintu”. Kādreiz tiku pasācis to tulkot, tomēr nobijos no apjoma – turklāt pašam taču tik un tā visvairāk tīk to lasīt krievu mēlē. Bet sevišķi tuvs tas tapis stāstā ietvertās filozofijas dēļ, kamdēļ pārlasīts jau vairākas reizes. Nav brīnums – autors pēc izglītības ir psihiatrs un profesionāli darbojas kā psihologs, rakstot vairāk hobijam. Vairākas viņa grāmatas ir manā “zelta plauktiņā”. Lūk, pāris citātu no minētā darba manā tulkojumā:
“Psiholoģija, saskaņā ar vispārpieņemto, ir ārkārtīgi vienkārša zinātne. Cilvēki, kas nespēj patstāvīgi iedzīt sienā naglu vai sarīmēt pāris rindiņas, ne mirkli nešaubās par savu spēju saprast – un tiesāt citus.”
“Mēs esam virtuālo pasauli pārvērtuši par reālās dzīves parodiju. Bet parodijas nemēdz būt labākas par oriģināliem. Tām ir cits uzdevums – izsmiet, parādīt pirmavota neveiklību un bezjēdzību. Bet mēs nespējam izmainīt pasauli. Un tāpēc šai parodijai ir atņemta jēga. Tā nav rāviens uz priekšu, bet tikai solis sāņus.”
► Darbu kopumā var izlasīt, piemēram, te: Лабиринт отражений
Sieviete internetā
…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem
Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.
Īsumā viss.