Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.

1. daļa: Pilsēta runā

Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.

Raudzīt plašāk…

Latvijas vidējam interneta rakstu komentētājam ir kāda interesanta īpašība: viņš vienmēr visu zina labāk. Turklāt visbiežāk tieši tajos jautājumos, ar kuriem tam pašam nav nekādu saistību (notikumi, kuros cilvēks nav bijis klāt, par personām, kuras nepazīst, un tādā garā). Diezgan labi tas ir vērojams, piemēram, pie nesenajām publikācijām par NRA redakcijas izdemolēšanu vai kaut vai manis paša rakstiem “Diena” blogos par GovCamp ideju. Pēdējā gadījumā atklājas arī otra būtiskā raksturīpašība – vidējam interneta komentētājam ir pie vienas vietas, par ko ir raksts. Galvenais ir autora vārds, kuru apzelēt. Apmēram tāda paša iemesla pēc arī politiskā līmenī daudz patiešām lielisku ideju ir izgāzies tieši tāpēc, ka tās ir ierosinājuši “nepareizie cilvēki”. Par ko, starp citu, tas pats kritizētājlatvietis pēc tam labprāt skaļi raud.

Raudzīt plašāk…

“Es, Kaspars Upacieris, kā privātpersona vēlos publiski izteikt savu nožēlu un protestu pret nodibinājuma „Dzīvnieku draugu fonds” rīkoto akciju „pret cietsirdīgu lauksaimniecības dzīvnieku kaušanas metožu ieviešanu Latvijā, kā arī prettiesisku un nedemokrātisku likumdošanas procesu“. Man ir neērti par manu kolēģu un amata brāļu bērnišķīgi emocionālo liekulību. Vai pēc šīs akcijas viņi savas ādas kurpes nomainīs uz dermatīna čībām? Vai savus mājdzīvniekus – kaķus un suņus – baros ar veģetāru barību, neindēs dzīvnieku parazītus un restorānos neēdīs sulīgu steiku? Vai kāds no viņiem vispār ir kādreiz bijis latviešu cūku bērēs vai redzējis, kā nogalina lopus kautuvēs līdz šim?”

Es, Džerijs Šterns, izsaku nožēlu par Kaspara Upaciera aprobežotību. Vēl šodien vairāki gaļas produkcijas ražotāji tāpat intervijās atzina, ka viņiem šis jaunais likums peļņu nebūt neuzlabos; tas ir tikai tiešām sasteigts likumprojekts, kas tiek teju slepus pieņemts, acīmredzot, dažu īpaši ieinteresēto labā… Savukārt, ja Ufo nesaprot, ar ko atšķiras apdullināta dzīvnieka ātra nogalināšana no asiņu lēnas notecināšanas, pie pilnas samaņas pārgriežot tam rīkli, atliek attiecīgo personu tikai nožēlot vai aicināt pamēģināt uz savas ādas…

Foto no TVNET.lv arhīva