Feb 072011
 

Neviļus prātā nāk doma, ka Latvijā norisinās pavisam greiza šķiru cīņa. Ja citur šis termins visai droši nozīmē pretstatu mijiedarbību – cīņu starp turīgo slāni un nepietiekamības pārņemtajiem, – kuras rezultātā  loģiski rodas vai vismaz var rasties zināma harmonija, pie mums šķiru cīņa turīgo slāni liek mierā pavisam. Tā vietā kā zirnekļi burkā savā starpā cīnās vien dažādas darba ņēmēju šķiras apakšgrupas. Mums aktuāla ir vienas šķiras iekšējā cīņa: viens pret otru kā negudri karo dažādu partiju ierindas atbalstītāji, sociālās un profesionālās grupas, orientāciju un virzienu pārstāvji, frakciju un konfesiju adepti. Un viss šis kokteilis vēl tiek smuki izdaiļots ar skandālu kāru mediju vēstījuma kārtiņu. Tikai buržujus liekam mierā. Nu, varbūt reizēm tā pa drusciņai, skata pēc pagraužam, bet tas arī viss.

Dec 252010
 

Gadu simtiem šķēpus viens pret otra cietajiem pauriem lauž dažādu politisko novirzienu adepti. Vieni apvaino otrus nespējā sniegt augstākās raudzes laimi citiem, otrie pirmos tāpat. Un katram virzienam savs fanu pulks tautas vidū. Reizēm man jautā (vispār jau bieži jautā), kamdēļ esmu izvēlējies būt kreisais. Atbilžu man tam ir daudz – bet var jau arī izcelt saulītē visprimitīvāko: mūsdienās viss jau tāpat ir slikti, neatkarīgi no ejamā virziena. Un katrā ļaužu pulkā atradīsies pa kādam, kas situāciju izmanto savā labā, lai vairāk vai mazāk nesodīts “uzvārītos”. Bet kreisie politiķi kopējā liktenī iesaista tautu, kamēr pie labējās politikas tautai pārsvarā atliek sēdēt malā un vērot, kā lietas notiek. Te nu rodas tas galvenais jautājums, kas īsti ir labāk – rosība bez pārliecības, ka tā kaut ko dos, vai pilna apātija. Ja cilvēki kaut ko dara, kaut kas var arī mainīties. Noteikti nemainīsies tikai tad, ja neko nedarīs. Lūk, apmēram tā es uz lietām pamatā skatos.

Nov 202010
 

…tā pirms gadiem desmit vai ap to laiku tieši caur šo organizāciju es nokļuvu politikā. Toreiz JSS – Jaunatnes Sociāldemokrātiskā savienība bija visai unikāla, ja salīdzinām ar citām politiskajām organizācijām agrāk un patiesībā arī ar daudzām šodien. Jo “klasiski” politiskās jaunatnes organizācijas veidojas apmēram tā – gados vecāki onkuļi kādā partijā  izdomā, ka derētu nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – gan publiski parādīt partijas atvērtību jaunām, progresīvām idejām, gan iegūt bezmaksas darbaspēku informācijas izplatīšanai kampaņās. Sacīts, darīts. Un top jaunatnes organizācija, kuru kūrē kāds no “vecajiem”, evaņģelizācija rit pilnā sparā un tādā garā. Continue reading »

Nov 202010
 

Protams, virsraksts ir joks – diemžēl tā domāju tikai es, latvju prese un tās pavadā paliela daļa lasītāju šo bija ņēmusi diezgan nopietni. Atliek vien gaidīt, kad dzirdēsim, ka Satiksmes ministrs Uldis Augulis agrā jaunībā esot redzēts braucam autobusā bez biļetes, deputāts Raivis Dzintars pieķerts lasām nerātnās dainas, bet Tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs 1975. gadā bez dokumentāla pierādījuma nosaucis klasesbiedru Pēterīti par muļķi.

Nov 122010
 

Atceros, reiz ar kompāniju sēdējām “franču bārā” un pļāpājām par visādām muļķībām – tas bija pirms gadiem pieciem-sešiem, liekas. Un gadījās ierunāties arī par politiku. Kāda turpat bārā jauniepazīta “alternatīvā” meitene tūdaļ piezīmēja, ka es viņai ar politikā iesaistītu personu nekādi neasociējos, jo “tie tā vienkārši ar tādu kā viņa nerunātu”. Tobrīd par viņas vārdiem draudzīgi pasmējos, iedzērām alu un sākām runāt par pavisam citu tēmu. Taču pats fakts ir atmiņā palicis, reizēm par to atceros, kad prātā iešaujas līdzīgas pārdomas. Continue reading »

Oct 292010
 

Protams, atvainojos visiem latviešu valodas kultūras adeptiem – zinu arī es vārdu pareizrakstību. Taču šoreiz kļūdu tomēr īsti vairs nesaredzu – jo liekas, nav jau mums to mediju, kas objektīvi atspoguļotu valsts un pasaules notikumus. Tikai par visu notiekošo un arī savu profesiju mēdīties vien prot, kāpēc tad nesaukt lietas īstajos vārdos, ko? Bez šaubām, eksistē tāda parādība kā analītiskā žurnālistika. Taču arī tai ir jābūt savā ziņā objektīvai. Vai pie mums tā ir? Atļaušos es ģīmi saverkšīt šaubu pilnā vieplī…

Latvijas laikrakstu redakcijas par analītisko žurnālistiku diemžēl lielākoties sauc mazkonstruktīvu ķengu rakstus ar subjektīviem secinājumiem (še domās atvainojos atsevišķiem žurnālistiem, kuru personīgā kultūra ir viņiem ļāvusi līdz tādam līmenim nenolaisties, tak viņu ir būtisks mazākums). Pēdējās pāris nedēļās tās liekas esam pārspējušas pašas sevi. Piemēram, tik tikko ir beigušās vēlēšanas, jaunā valdība nemaz pat nav sākusi oficiāli strādāt – bet lasītājs jau ir “informēts”, ka tajā ir tikai zagļi, korumpanti un vispār pēdējie nelieši, par kuriem vēlētāju vairākums ir nobalsojis tikai dēļ personīgā stulbuma. Interneta portālu anonīmo komentētāju vislabākajās tradīcijās “žurnālisti” ir iejutušies politiķu, politologu, vēsturnieku un sazin kādu vēl nozaru profesionāļu (vietumis pat, liekas, psihiatru) lomās un izteikuši tādas prognozes, no kurām vienkāršajam lasītājam mati stāvus ceļas gaisā un sirsniņā tā vien urdās vēlme izdzert kasti šņabja, aizdedzināt māju un ar viltotu pasi pieteikties kādā ārzemju leģionā.

Runā, ka labus darbus rada labas domas. Kādus darbus un attieksmi pret dzīvi rada mūsu žurnālistu izveidotā sabiedriskā doma?

Sep 162010
 

Interesantu pieredzi guvu viņsestdien Bauskas tirgū, kur kopā ar dažiem citiem sociāldemokrātiski noskaņotiem jauniešiem biju ieradies, lai vāktu atbalsta parakstus valsts vadībai iesniedzamai petīcijai par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Latvijā. Pieredzi reizē jautru un skumdinošu… Continue reading »