“Es, Kaspars Upacieris, kā privātpersona vēlos publiski izteikt savu nožēlu un protestu pret nodibinājuma „Dzīvnieku draugu fonds” rīkoto akciju „pret cietsirdīgu lauksaimniecības dzīvnieku kaušanas metožu ieviešanu Latvijā, kā arī prettiesisku un nedemokrātisku likumdošanas procesu“. Man ir neērti par manu kolēģu un amata brāļu bērnišķīgi emocionālo liekulību. Vai pēc šīs akcijas viņi savas ādas kurpes nomainīs uz dermatīna čībām? Vai savus mājdzīvniekus – kaķus un suņus – baros ar veģetāru barību, neindēs dzīvnieku parazītus un restorānos neēdīs sulīgu steiku? Vai kāds no viņiem vispār ir kādreiz bijis latviešu cūku bērēs vai redzējis, kā nogalina lopus kautuvēs līdz šim?”

Es, Džerijs Šterns, izsaku nožēlu par Kaspara Upaciera aprobežotību. Vēl šodien vairāki gaļas produkcijas ražotāji tāpat intervijās atzina, ka viņiem šis jaunais likums peļņu nebūt neuzlabos; tas ir tikai tiešām sasteigts likumprojekts, kas tiek teju slepus pieņemts, acīmredzot, dažu īpaši ieinteresēto labā… Savukārt, ja Ufo nesaprot, ar ko atšķiras apdullināta dzīvnieka ātra nogalināšana no asiņu lēnas notecināšanas, pie pilnas samaņas pārgriežot tam rīkli, atliek attiecīgo personu tikai nožēlot vai aicināt pamēģināt uz savas ādas…

Foto no TVNET.lv arhīva

Oriģinālais nosaukums šim ierakstam vēl vakar bija iecerēts “Pensionāri, Kaukulis un maukas” (kā visas dienas notikumu kopsavilkums jeb fakta konstatācija, ka valstī joprojām viss kļūst arvien sliktāk, “Dzelzs vilks” joprojām ir laba grupa un sievietes joprojām ne retāk par citiem dzimumiem domā vien ar apakšgalu – un tātad, manā dzīvē nekas būtisks jau dažu labu gadu nav mainījies). Taču šodien jau esmu pārdomājis, jo negribētos, lai topu kādubrīd nejauki pārprasts no dažādos dienas pulksteņlaikos sastaptiem dažādiem ļaudīm – un rakstu jau citādi. Tātad, vēstījums Jums – vispirms par arodbiedrību tusiņu pie Raiņa pieminekļa Rīgā, tad Džerija gaitām Biznesa augstskolā “Turība” un visbeidzot Andrejsalu ar Kaukuļa un viņa draugu dziedājumiem.

Raudzīt plašāk…