Nu jau vairākus gadus manī uzkrājas mežonīgs garīgais pārgurums no tā, ka tajos brīžos, kad ir kāda runa par valdības un parlamenta darbu, vārdos nākas nonākt līdz, piemēram, Vienotības atbalstam – un nepavisam ne tāpēc, ka es piekristu viņu programmai vai ieteiktajiem risinājumiem. Zināms taču, ka esmu pārliecināts sociāldemokrāts. Tomēr esmu audzināts tā, ka nespēju palikt malā un “virtuves līmenī iet pret visiem”, bet šobrīd Latvijas aktīvajā politikā (ar aktīvo daļu domājot tos, kas ir vispār spējuši tikt pāri oficiālām barjerām) pārējie spēlētāji ir vēl daudz lielāki draņķi. Un atkal – ne jau pamata pārliecību un ideju dēļ, bet tieši spējā rast sakarīgus risinājumus, kompetencē, spējā tikt pāri niecīgajam… Labi, Vienotība nepatīk. Bet ko likt vietā – Ušakovu vai Lembergu? Trijās priedēs apmaldījušos nacionālistus? Reģionāļi un sudrabieši – vispār wtf…
Ja man nebūtu dzīves gaitās iespēja šad un tad uzzināt, kas tajā visā notiek patiesībā, bet par visu notiekošo būtu jāveido viedoklis tikai pēc “informācijas” mediju slejās, – nu, tur laikam tiešām atliktu tikai pakārties. Par nelaimi, padomju gadi ir spējuši vidusmēra latvietim iepotēt domu, ka visas vārda “ideoloģija” nianses un fineses ir fui un pē. Un tā nu mēs te lēnītēm ejam bojā. Nepamet doma, ka varbūt ir laiks arī Latvijā izmēģināt mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Savi niecīgie plusi, savi lielie mīnusi – jā, bet sliktāk jau nebūs. Tik tiešām, katrā lokālā rakstura partijā ir sastopami ļoti sakarīgi ļautiņi, taču pieredze rāda, ka partiju robežās viņu īpatsvars pilnībā izšķīst idiotu masā (šeit vārdu “idiots” lietoju nevis medicīniskajā, bet sabiedriskajā nozīmē – Senajā Grieķijā ar to apzīmēja cilvēkus, kuri atzina tikai pašlabumu un noliedza sabiedrības intereses, pašiem atsakoties piedalīties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, atsakoties no pilsoniskajiem pienākumiem).
Protams, arī es esmu nekompetents. Lai šo pierādītu, nobeigšu ar citātu (jo nesen taču tika publicēts pētījums, kas pierādīja, ka gudro citātu cienītāji paši ir nelgas) no Orvela:
“Savā vaļā atstāti, gluži kā Argentīnas klajumos palaisti lopi tie bija atgriezušies pie dzīvesveida, kas tiem likās dabisks, it kā pēc senču paraugiem veidots. Proletārieši piedzima, uzauga ielu notekās, divpadsmit gadu veci sāka strādāt, pārdzīvoja īsu skaistuma un dzimumjūtu ziedu laiku, divdesmit gadu vecumā apprecējās, trīsdesmit gados bija pusmūžā un lielāko tiesu nomira sešdesmit gadus veci. Viņu garīgās prasības aizstāja grūts fizisks darbs, mājas un bērnu kopšana, sīkas ķildas ar kaimiņiem, filmas, futbols, alus un, par visām lietām, azartspēles. Viņus nebija grūti pārvaldīt. Viņu starpā vienmēr darbojās daži domu policijas aģenti; tie izplatīja nepatiesas baumas un atzīmēja un nogādāja pie malas retos indivīdus, kas varēja kļūt bīstami; netika mēģināts proletāriešiem iepotēt partijas ideoloģiju. Stipras politiskas jūtas proletāriešiem nebija vēlamas. No viņiem vairāk neko neprasīja – tikai primitīvu patriotismu, pie kā varēja apelēt ikreiz, kad viņiem vajadzēja samierināties ar ilgākām darba stundām un samazinātām devām. Pat ja viņi izrādīja neapmierinātību, kā tas reizēm arī notika, viņu nemiers ne pie kā nenoveda, jo, vispārīgām idejām trūkstot, viņi saskatīja tikai sīkas, atsevišķas nepatikšanas vai netaisnības. Lielākie ļaunumi viņiem palika nepamanīti.”