“Mūsu sabiedrībā joprojām valda aplamais secinājums, ka sociālisms ir beigts un pagalam. Ja runa ir par padomju tipa sociālismu ― jā, tas ir beidzies, bet, ja runājam par sociālisma ideju… Manuprāt, mūsdienu Latvijas situācija uzrāda, cik akūti mums trūkst kreiso ideju. Tas, ka sociālisma ideju aplamās īstenošanas rezultātā sociālisms tika mūsu sabiedrība diskreditēts, ir novedis pie tā, ka kopš 90. gadiem pie varas ir partijas, kas sevi konsolidē uz anti-kreisuma bāzes. Tad, kad mēs brīnāmies, kādēļ mūsu partijas uzvedas tā, kā viņas uzvedas, atbilde ir: jo viņiem nav alternatīvas,” – tā profesors Juris Rozenvalds [avots].
Skumjais kopsavilkums
Nule pārdomās iegrimis, biju spiests secināt – lai arī pašam liekas, ka nerimtīgi blogoju, patiesībā paša domu un darbu līmenī esmu atstājis šo darbības atzaru novārtā. Līdz šim bija sajūta, ka blogoju itin bieži – bet tomēr tas viss vairāk notiek saistībā ar profesionālo, korporatīvo un pārliecības veicināto NVO līmeņa darbību – bet nekādi ne privāti… Paša blogs ir palicis novārtā, kamēr spēkus veltu, piemēram, [1] [2] [3] utt. Nesaku, ka solu laboties – viss notiekošais liecina, ka nesanāks vis. Piemēram, pavisam nesen pēc vairāk kā 10 gadu aktīvas darbības pametu sev ārkārtīgi simpatizējošu politisko partiju – rezultāts tam ir vien vēlme darbību turpināt jaunā kvalitātē, kas prasīs vēl vairāk spēka un darbu… Un tādā garā.
Vērtīgs pirmsvēlēšanu atkārtojums
Vai atceraties 2005. gada bēdīgi slaveno video, kurā LPP politiķi redzami “izklaidējamies” kopā ar Ļedjajeva totalitāro sektu “Jaunā paaudze”? Ir vērts paskatīties no jauna, patiesi.
Balsot emocionāli? Hm.
Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.
Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.
Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.
Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.
Kā veicināt sabiedrības līdzdalību Latvijā
Vērtējot situāciju kopumā, jāsecina, ka Latvijas politiskās partijas pārlieku cenšas panākt visu uzreiz, tas ir, iesaistīt cilvēkus nesagatavotus „pa tiešo” savā partijā un politiskajā virzienā. No katras konkrētās partijas viedokļa tas ir saprotams, taču praktiski vairs īsti nestrādā; vairāk prasītos neitrālākas reklāmas, kas cilvēku padara vispirms sabiedriski aktīvu (iet balsot – izprot, kāpēc to dara – iesaistās nepolitisku pašvaldības problēmu risināšanā utt.), bet tikai pēc tam aicina tieši iesaistīties procesā jau ar esošu izpratni. Realitātē tad arī cilvēks visdrīzāk iesaistītos šajā politiskajā spēkā, kas piedāvājis viņam pirmo iniciatīvu, bet tas notiktu jau ar izpratni un uzticēšanos, nevis aklām pārliecībām un kosmiskām vēlmēm.