Vai atceraties 2005. gada bēdīgi slaveno video, kurā LPP politiķi redzami “izklaidējamies” kopā ar Ļedjajeva totalitāro sektu “Jaunā paaudze”? Ir vērts paskatīties no jauna, patiesi.
Vai atceraties 2005. gada bēdīgi slaveno video, kurā LPP politiķi redzami “izklaidējamies” kopā ar Ļedjajeva totalitāro sektu “Jaunā paaudze”? Ir vērts paskatīties no jauna, patiesi.
Intereses pēc sarindoju visu šoruden kandidējošo deputātu vārdus vienotā sarakstā – bez partejiskās piederības, un papētīju, par kuriem tad es būtu vispār gatavs individuāli balsot. Kopaina padevās diezgan mulsinoša.
Tā nu reiz mums ir sistēma – ja Tu balso par kādu sev tīkamu politpersonu, Tu balso par visu viņa pārstāvēto partiju, pat ja pārējie sarakstā Tev liekas gana derdzīgi. Tāpēc vēl biežāk rodas situācija, ka nenobalsojam par tādu sarakstu vispār. Nezinu gan īsti, kā to risināt – tas varētu izrādīties sarežģīti un nepieņemami latvju vēlētājiem, kuri jau tā ir gana kūtri un uz vēlēšanām nemaz tik kuplā skaitā neskrien.
Tak ne par to stāsts. Rau, ko gribēju vēstīt – šajās vēlēšanās no 13 sarakstiem uz Saeimu raujas 1239 deputātu kandidāti. Gribēju paskatīties, vai no tiem var sastādīt vismaz man vienam ideālu valdību 100 deputātu apmērā. Izrādījās, ka nevar vis. Protams, analīze nav pilnīga, jo kaudžu kaudzēm sarakstos ir arī tādu ļautiņu, par kuriem es vispār pirmoreiz dzirdu un tātad nedrīkstu a priori pieņemt, ka viņi ir maitas (vai zelta gabaliņi, vienalga) – taču šoreiz es atlasīju tikai tos, par kuriem balsotu nešaubīgi kaut vai tūlīt pat. Kopā sanāca teju uz roku pirkstiem saskaitāmi, varbūt vēl kādu no kājām talkā paņemot. Diezgan nožēlojami, jāsaka… Pamēģiniet paši ko līdzīgu paskaitīt, padomāt, kas īsti ir tie cilvēki, kas grib vadīt valsti, un cik tajos ir kvalitātes, cik tukšas skaņas.
Es vēl padomāšu, vai precizēti rakstīt blogā, kas ir šie cilvēki, par kuriem es balsotu. Un galvenais, kāpēc.
Kā varbūt daži no Jums jau zina, bet daudzi nemaz tomēr nezina, es pēc ilgāka laika pārdomām esmu izlolojis senu ideju un saveidojis mini-portālu kā veltījumu sociāldemokrātiem – tas radies no manām sabiedriski politiskajām gaitām, kurās es, laikam ejot, esmu ļoti iemīlējis šo cilvēku aktivitātes un ideju daļu. Pirms dažiem gadiem sanāca arī pabraukāt pa pasauli, satikties ar cilvēkiem no visdažādāko valstu sociāldemokrātiem – un ne tikai nopietnajos kongresos, bet arī “vienkāršajā dzīvē”, iepazīties ar šo cilvēku domāšanu, vērtībām. Godīgi teikšu, bez tām emocijām, ko guvu šo tikšanos reizēs, man šobrīd dzīvot būtu daudz, daudz grūtāk. Pats nu jau 10 gadus esmu sociāldemokrātu partijas biedrs Latvijā, taču šeit ir daudz grūtāk sajust tādu atdevi idejai, kāda vērojama citvalstu organizācijās – jo nav daudz īstu sabiedroto, arī partijas un to vadības reizēm ir dīvainas… Domājams, man nav jāstāsta, kādi ir latvieši, kad runa ir par sabiedrisko aktivitāti – ir daudz pozitīvu izņēmumu, taču tik un tā stipri par maz. Grūti reizēm vienkārši neatmest visam ar roku, sasodīti grūti.
Ieraksta sākumā minētā ideja izveidojās kā mans “komentārs” tam sviestam, ko par politiku nereti dēvē Latvijas “partijas”. Mana vēlme bija izveidot sociāldemokrātiska rakstura interneta lapu, kur varētu publicēt dažādus vēsturiskus materiālus par sociāldemokrātiem Latvijā un pasaulē, parādīt šīs idejas attīstību bez partiju un citu grupējumu konteksta. Pateicoties tam, ka pēdējos gados ir izveidojusies ļoti smaga un man personīgi diezgan nepieņemama situācija ar vietējiem sociāldemokrātiem, nolēmu idejai pievienot arī laicīgo elementu – tas ir, publicēt vispār sociāldemokrātiem svarīgas ziņas, domas, viedokļus. Un pats galvenais – pēc iespējas izvairīties no partiju reklāmas, PR veču sastādītiem spalvu spodrināšanas rakstiem utt. Kas no tā ir sanācis, pagaidām grūti spriest – jo mini-portāliņš Kreisie.LV nav apmaksāts pasākums, to veidoju pārsvarā es uz savu iniciatīvu brīvajā laikā un ar tām iespējām, kas man ir – neesmu ne profesionāls programmists, ne tulks, ne…. Šobrīd esmu atradis arī dažus idejiskos domubiedrus, kas cenšas palīdzēt.
Šobrīd šādā improvizētā “redakcijas” sastāvā esam sākuši akciju, kas atbilst sociāldemokrātu idejām. Vācam pagaidām elektroniskos parakstus par progresīvās nodokļu sistēmas ieviešanu Latvijā. Tā mēs gribam arī paši redzēt, vai idejai Latvijā ir – vai varbūt nemaz nav atbalsta. Aicinu arī Jūs izlasīt informāciju par šo akciju un varbūt atbalstīt, ja tas atbilst Jūsu domām un pārliecībai. Akcija nav saskaņota ne ar vienu partiju vai citādu organizāciju, tā ir mūsu pašu iniciatīva – tāpēc arī Jūsu paraksts nebūs kā atbalsts kādam politiskam spēkam, bet gan tieši pašai idejai.
Informācija par akciju: http://kreisie.lv/?p=661
Petīcijas teksts un parakstu forma: http://kreisie.lv/paraksties/
Paldies, ka izlasījāt!
Vērtējot situāciju kopumā, jāsecina, ka Latvijas politiskās partijas pārlieku cenšas panākt visu uzreiz, tas ir, iesaistīt cilvēkus nesagatavotus „pa tiešo” savā partijā un politiskajā virzienā. No katras konkrētās partijas viedokļa tas ir saprotams, taču praktiski vairs īsti nestrādā; vairāk prasītos neitrālākas reklāmas, kas cilvēku padara vispirms sabiedriski aktīvu (iet balsot – izprot, kāpēc to dara – iesaistās nepolitisku pašvaldības problēmu risināšanā utt.), bet tikai pēc tam aicina tieši iesaistīties procesā jau ar esošu izpratni. Realitātē tad arī cilvēks visdrīzāk iesaistītos šajā politiskajā spēkā, kas piedāvājis viņam pirmo iniciatīvu, bet tas notiktu jau ar izpratni un uzticēšanos, nevis aklām pārliecībām un kosmiskām vēlmēm.
Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.
Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.
Šis nelielais domu pieraksts nav tieši par Šleseru. Un dziesma nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām…
Pēc Tautas partijas frakcijas aiziešanas no valdības pasākušās runas par to, ka viņu vietā pozīcijā tagad varētu ienākt LPP/LC. Taču Šlesera teiktais šai sakarā man lika ļoti aizdomāties… Raugi, te viņa vārdi: “Mēs esam atvērti sarunām, bet ir jānoskaidro, ko mums piedāvā.”
Doma, kas man tūdaļ iešāvās prātā – redz, te jau ir tā Latvijas politiķu galvenā problēma. Tiklīdz ir iespēja kaut kur nonākt pie ruļļiem, tūdaļ tiek domāts tikai par to, “ko mums piedāvā” – lai gan patiesajam rīcības motīvam šādā situācijā būtu jābūt – “ko mēs paši varam piedāvāt (izdarīt)”. Un nožēlojami ir arī tas, ka vidējais valsts iedzīvotājs ir sabiedriski un politiski tik apātisks, ka politiķi šādu attieksmi var neslēpjoties paust medijos…
