[sērijas soļanka pirmais - ievadraksts]
Soļanka… Šīs zupas nosaukums vien ikreiz vieš manī bijīgas trīsas. Pirmā sastapšanās ar to pašam norisinājās bērnībā, jo manam vectēvam, kurš dzimis un audzis Ukrainā, ar zupām un to gatavošanu tāpat ir ļoti īpašas attiecības. Un še nu ir rezultāts – nu jau gadus piecus uzskatu teju par savu pienākumu ikvienā ēdamvietā noteikti nogaršot šo virtuves brīnumu.
Tāpat labu laiciņu jau galvā šaudās uzmācīga doma – kāpēc gan nevirzīt iegūto pieredzi tālāk? Taču aumež ir bijis grūti veikt pirmo soli – kas lai vairs atceras tos iespaidu desmitus un simtus, kas jau gūti minēto gadu laikā… Tomēr nu beidzot esmu nolēmis atmest tiem ar roku un par SSS (Sevišķās Soļankas Skalas) atskaites punktu noteikt brīdi, kas saucas pavisam vienkārši, lai arī uz tā balstās dažas dzenbudisma mācības un citas vietumis tikpat prātīgas lietas: ŠEIT UN TAGAD.
Bet Tev, mans turpmākais lasītāj, gan nāksies likt aiz auss kādu lietu – šī skala būs izteikti subjektīva, balstīsies tikai uz maniem personīgajiem un, domājams, attiecīgajā nozarē gana mazkompetentajiem spriedumiem. Ne es pavārs, ne cits virtuvei tuvs radījums, lai arī mana mīļākā multfilma ir “Ratatouille”…
[2010: kā redzat, arvien vēl nepiedodami slinkoju attiecībā uz šo rakstu sēriju, taču ar laiku centīšos tomēr laboties]
Patiesībā, pieminot soļanku, mēs visbiežāk runājam tikai par vienu tās paveidu – gaļas soļanku, bet vēl eksistē arī zivju un sēņu soļankas. Taču es tāpat esmu masu uzskatu upuris un runāšu tikai par gaļas soļanku. Galu galā, uz zivju ēdieniem es neesmu pārlieku kārs, bet sēņu soļanku pagaršot pagaidām nav gadījies – lai arī vēsture teic, ka tieši abas pēdējās savulaik tika pasniegtas biežāk. Starp citu, soļanka kā ēdiens ir radies Krievijā tā ap 17. gadsimtu.
Dažādās vietās mēdz būt dažāda izpratne par to, kas īsti ir un kādai jābūt soļankai. Vienuviet tā būs lieliska, cituviet tāpat garda, taču nosaukumam pēc receptes ne tuvu neatbilstoša, vēl citur teju traukūdens ar desu…
Rīgā lieliskas zupītes savulaik tika pasniegtas divos restorāniņos, kuri vairs (šai sakarā – diemžēl) neeksistē – “Humors un zupas” (jeb tas ir tikai mainījis nosaukumu? neesmu tur bijis/ēdis vairākus gadus) un “Mazie baltie krekli”. Vēl viena vieta Vecrīgā gan ir palikusi, kur tiek pasniegta patiesi laba soļanka. Neticēsiet, bet tā ir Kaļķu ielas “XL pelmeņi”. Piedevām, par vienotu un vidēji lētu cenu tur var gan iestrēbt pāris karotes, gan aizlieties ar soļanku līdz ūkai.
Recepte. Zupai, bez šaubām, vienmēr ir jāpaliek šķidram produktam, taču soļankas gadījumā nekādi nedrīkst tādēļ ietaupīt paredzētos komponentus. Dažu labu citu zupīti, iespējams, tīri gardu var savārīt no lētas gaļas un aizstājot vienus ingredientus ar citiem, taču šoreiz tā vis nevarēs. Lai pagatavotu labu soļanku, Jums vajadzēs labu vārītu gaļu, cīsiņus, novārītu liellopa mēli, desu (nekādā gadījumā nelietojiet žāvētu). Tāpat būs nepieciešami sālīti gurķi (nevis marinēti), kas jāsagriež un kopā ar sīpoliem, tomātu pastu un garšvielām (pētersīļi, dilles, pipari, lauru lapas) jāapcep uz pannas. Šo maisījumu minūtēm jāpievieno buljonam, kurā pēc 5-7 minūtēm nonāk arī sagriezti gaļas produkti, bet vēl pēc 5 minūtēm svaigas olīves un kaperi. Tūdaļ pat katls jāņem nost no uguns. Pirms pasniegšanas galdā zupā jāiesmidzina nedaudz citronu sulas, bet klāt jāpasniedz citrona šķēlītes un krējums.
Bez šaubām, tā ir tikai tāda vispārēja recepte (turklāt esmu grēkojis un runājis par to šīs zupiņas modifikāciju, kura pieejama vairumā mūsdienu virtuvju, nevis t.s. vēsturisko, kurā ļaudis aumež centušies paralēli visiem gaļas veidiem pievienot arī vēl cūku nieres, toties iztikt bez olīvēm, citrona un atsevišķiem citiem ingredientiem), kuru tieši atkārtojot, tāpat var nesanākt nekas labs. Patiesa meistarība nāk vien ar praksi. Pats ar tādu palepoties pagaidām nevaru, taču svešu izmantoju labprāt un turpmāk periodiski par saviem iespaidiem vēstīšu arī Jums. Sekojiet kategorijas soļanka rakstiem!
