1990. gada 15. augustā uz Slokas-Talsu autoceļa traģiski gāja bojā pazīstamais mūziķis, grupas „Kino” līderis Viktors Cojs.
Avārijas vietā, minētā autoceļa 35. kilometrā kopš 2002. gada novietots piemineklis mūziķa krūšutēla formā, pie kura ik gadu 15. augustā sapulcējas simtiem grupas „Kino” daiļrades cienītāju. Continue reading »
Tiešām žēl, taču nedēļas nogalē tas lietuviešu sunītis tomēr nomira…
Ak jā, atkal skaļš virsraksts, neba nu tāds kā es varētu Patiesību zināt – taču šādas tādas versijas tomēr krājumā ir nonākušas. Redziet, pats jau aumež uzsveru savu ukraiņu asiņu daļu, un (kas šai gadījumā ir svarīgāk) vectēvs itin bieži kursē starp Latviju un Ukrainu darīšanās – bet tieši šobrīd visdažādākie dienesti un mediji ļoti iesaka Ukrainu neapmeklēt. Tamdēļ vispār sāku pa attiecīgās sfēras informāciju rakāties… Lūk, rezultāts.
Dažādi Ukrainas mediji stāsta sekojošo – valstī patiešām plosās diezgan smaga gripas epidēmija. Taču tā ir “parastā, ikgadējā”. Kā zināms, arī citu valstu prese līdz šim īsti nedeva apstiprinājumu tam, vai vispār eksistē tāda īpašā “cūku gripa”, dažuviet atceros pat manījis norādes, ka tā ir pīle. Arī Latvijā kādu brīdi tā ziņoja, bet tad pēkšņi kā pēc neredzama signāla visur sāka runāt par cūku gripu kā Latvijā jau reāli esošu slimību. Dīvaini gan, ka publikācijās tiek aprakstīta simptomātika, taču nekur neesmu lasījis konkrētu aprakstu par to, kas īsti ir cūku gripa un kā tās simptomus un ietekmi atšķirt no citām gripas formām – varbūt kādam ir cita pieredze, labprāt uzklausītu. Pagaidām gan liekas, ka katra “jaunā” gripa ir “labi aizmirsta vecā” un domāta tikai tāpēc, lai varētu atmazgāt naudu, iepērkot šaubīgas vakcīnas.
Starp citu, mūsu veselības ministre Rozentāle, kas “amatu apvienošanas kārtībā” ir ļoti saistīta ar vakcinācijas sistēmu Latvijā, tieši šajās dienās pošas uz pārrunām ar kolēģiem Ukrainā – izmantošu šo faktu, lai uzsvērtu attiecīgās lietas aizdomīgumu un vienlaikus atgrieztos pie runas par Ukrainu.
Pirms pāris dienām, uzturoties sabiedriskajā transportā, nācās novērot diezgan skumju ainu – trīs puišeļus ar skolas somām (vizuāli likās, ka varētu būt pirmklasnieciņi). Skumju tāpēc, ka minētie visa ceļa garumā savā starpā skaļi saklaigājās, un viņu galvenā, dzidriem smiekliem pavadītā “spēlīte” bija šāda – viens iebļaujas “nāvi okupantiem!”, otrs mauc pretī: “aizver muti!”… Saprotams, bērneļiem jau šie vārdi neko sevišķu nenozīmē, tikai tāds izsauciens, ko liels onkulis televizorā pateicis un kas kļuvis par valsts līmeņa jociņu. Mēs jau arī smejamies, kad izrādē klauns paslīd uz banāna mizas un kritienā sasit pakaļu. Bet skumji, ka valsts folkloru pamazām sāk sastādīt šādas klaunādes…
————-
* bērni – dzīves ziedi
Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.
Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.
Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.
- Ko tu dari tajos brīžos, kad nevēlies nomirt?
- Guļu.
(visi notikumi un personāži šajā dialogā ir izdomāti)