autors: Džerijs Šterns
datums: 2001. gads
Atceros to kā sapni: kā es skūpstīju tevi, bet tu – mani. Turēju rokas uz taviem gurniem; tu rokām apķēri manu kaklu un ar lūpām iezīdies manā mutē. Nē, tā ne. Tas bija kādā ballītē pie klasesbiedra. Tu garāmejot aizskāri ar gurnu manu plecu; es piecēlos un tev sekoju. Mēs ieslēdzāmies vannasistabā un tumsā rāvām nost viens otra apģērbu. Es atāķēju tavu krūšturi un glāstīju tavus piebriedušos krūšu galiņus. Tad aptvēru vienu no tiem ar lūpām, spēlējos ar to, kaitināju tevi, visu šo laiku nepārtraukdams glāstus, ne mirkli necenzdamies ierobežot savas rokas. Glāstīju tavas kājas, ceļus, pieskāros ar siltu plaukstu tavu gurnu iekšpusei. Nē, drīzāk tas bija uz kādas automašīnas sēdekļa. Lija lietus, un logi bija aizsvīduši no mūsu elpas. Tu sēdēji uz manis ar seju pretī manai, es skūpstīju tavas krūtis, glāstīju tavu jauki mīksto vēderu, tad uzliku rokas tev uz dibentiņa, piešķirdams mūsu kustībām straujumu un tik nepieciešamo dziļumu. Jutu, ka mans dzimumloceklis atduras kaut kur dziļi, dziļi tevī. Piepildīt bezdibeni – jā, tas ir ik filozofa mērķis. Alku bezdibeni, kas tiecas tam pretī un pazudina. Varbūt tas bija kāda krodziņa pagalmā pie atkritumu kastēm. Es biju sadzēries alu un degvīnu, bet tava mute skāņi garšoja pēc lēta vīna. Viss bija tik pēkšņi – es tevī, un eņģeļi tepat lejā. Orgasms neturpinājās pārāk ilgi, mēs gājām atkal dejot un dzert. Mēs iepazināmies pirtiņballē pie vecā Alfrēda; es apsēdos tev blakus pie galda un teicu, ei, tev, zini, ir tādi feini buferi. Nē, arī tā ne. Velns parāvis, tas bija tava toreizējā drauga gultā. Viņš bija aizbraucis, tu pacēli telefona klausuli. Kad es iegāju tevī no apakšas, tu atliecies atpakaļ tā, lai tava mugura būtu starp manām kājām. Mēs sadevāmies rokās un kustējāmies tik vienotā ritmā, kāds… Tu stāvēji autobusa pieturā un nervozēji, jo autobuss kavējās; mēs piebraucām tumši zilā ārzemju auto un sākām izkliegt aizskarošas piezīmes. Tu tikai pagriezi muguru, cenzdamās nepievērst mums uzmanību. Tad mēs izlēcām no mašīnas un devāmies tev klāt. Tevi mēs nedzirdējām. Aksels iesita ar plaukstas malu tev pa seju, tu nokriti uz ceļa dubļos. Palīdzēju viņam tevi pacelt un ievilkt mašīnā. Aizvedām tevi uz tuvējo mežu, piespiedām stāvēt un izģērbties mūsu priekšā; tu neklausīji. Šoreiz tevi situ es. Vēl un vēl, līdz tu nokriti un vairs nekustējies. Tad sākām plēst tavas drēbes. Jaku, blūzīti, svārkus, zeķubikses, krūšturi, biksītes… Kaila tu, mežs un nakts… Astoņi gadi cietumā pagāja kā nemanot. Tad mēs tevi atkal atradām. Tu biji apprecējusies, un tev bija divi bērni, mīļi kā cālēni. Tā viņi tur stāvēja un skatījās, kā divi zvēri izlej savu dvēseļu samazgas pār viņu māti. Morgs. Četri plaukti. Atceros vēl gāzes kameru. Pēdējais malks tīra skābekļa, tad – vairs nekā. Sapnis, un tikai. Mēs kopā spēlējāmies jūrmalas smiltīs. Mammas īrēja istabas vienā vasarnīcā. Abi bijām pilnīgi kaili. Es rādīju tev starp kājām un dikti smējos. Tu apvainojies, jo tev nebija tāda krāniņa kā man. Mēs it kā dalījāmies savā paradīzē, lietodami vienu šļirci. Viens ketamīna kubs, un tad apziņa atdalījās no ķermeņa. Pasaule it kā sadrupa mazos gabaliņos. Nebija vairs ķermeņu, kas varētu viens otram pieskarties, nebija sirds, kas tiektos mīlēt, nebija dzimumtieksmes, nebija erekcijas, nebija maksts sulu mitruma. Viss it kā pārvērtās divās enerģijas straumēs, kas savijās un ieplūda viena otrā. Viens vesels, un tad sprādziens, un tad jau vairs nekā… Tu tikko turējies kājās, bet spēji vēl balstīt mani. Es biju lopiski piedzēries un turpat stūrī vēmu. Es novilku savu notraipīto jaku un apliku to tev ap pleciem. Tu pavēries manī neko neredzošām acīm, un tad mēs gājām pie tevis, kur uz pēļiem, kuru veļa nebija mainīta jau vairākus mēnešus, es tevi ieguvu rupji un sāpīgi, skaļi smiedamies par notiekošo; un tā vēl simtiem, tūkstošiem reižu savos sapņos, murgos, dzīvē. Fantāzija? Nu, nezinu.
Baudai piemīt kāda svarīga priekšrocība: atšķirībā no laimes, tā eksistē – tā Frederiks Beigbeders. Neapgalvošu, ka tas ir manai sirdij tuvākais rakstnieks, taču viens no favorītiem noteikti. Tomēr parasti gan šis spalvas darbonis ļaudīm tīk sava skandalozā, šokējošā vēstīšanas stila labad, taču man vairāk pie sirds gājusi viņa spēja brīžiem visai trāpīgi un lakoniski noformulēt noteiktas domas. Lielākoties tā ir mūsdienu saspringtā laika radīto vientuļo romantiķu filozofija. Savukārt, autora slavu daudz vairāk radījušais literārsnobisms un modernisma paraugi mani drīzāk kaitina. Taču labāk tomēr tā, nekā bezzobainais koeljuisms.