…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem

Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.

Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.

Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.

Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.

Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.

Īsumā viss.

Tikko nāku no LU SZF notikušās diskusijas par sociālajiem medijiem. Devos turp ne jau tāpēc, ka būtu cerējis ko sev jaunu uzzināt. Bet gribējās pavērtēt publiku, paklausīties auditorijas jautājumos, kas cilvēkus interesē, kas ne, un tādā garā. Te tūdaļ prātā iešaujas kādas apmeklētājas komentārs – jautājumu no SZF studentiem tikpat kā nebija. Pat no tiem, kuri paši, kā pēc sarunām varēja noprast, pat raksta savus akadēmiskos darbus tieši par šo tēmu. Gandrīz visi jautātāji bija “cilvēki no malas”. Vai tas nozīmē, ka viss tāpat ir skaidrs? Drīzāk otrādi – ka nekas nav skaidrs.

Šo pēdējo atziņu ar savu izturēšanos apliecināja pat DELFI redaktors Ingus Bērziņš, kurš gan runājot savu piederību pie šī medija neatklāja. Galvenais, ar ko ievērojams bija viņa komentārs, bija apliecinājums, ka viņš pats esot tāds cilvēks, kurš līdz šim neesot reģistrējies itin nevienā sociālajā portālā un arī priekšdienās to nekad neplānojot darīt. Te nu ir tas izpratnes jautājums – acīmredzot, pastāv uzskats, ka sociālie e-servisi aprobežojas ar draugiem.lv un Facebook, vai vēl varbūt Twitter. Noturējos tomēr nepajautājis, vai tad DELFI foto un video galeriju sistēma arī nav šāds sociālais serviss.

Kopumā jāsecina viens – vēl ilgs, ļoti ilgs laiks paies, kamēr vietējā sabiedrība būs gatava pieņemt sociālos portālus kā kaut ko vairāk nekā tikai ikdienas “čatiņa” vietu. Un brangus labumus (tai skaitā ij garīgos, ij materiālos – lasīt: finansiālos) līdz tam brīdim iegūs tie nedaudzie, kas šobrīd ir spējuši paraudzīties tālāk par deguna galu. Visvairāk tieši uz to rēķina, kuri šobrīd skeptiski smīkņā: sak, man jau to visu nevajag.

Svaigi no “GovCamp” priekšpasākuma nācis, varu nu Jums, kā solījis, iespaidos dalīties. Par to, kas vispār ir GovCamp, var nu jau ērti uzzināt šodien atklātajā mājaslapā www.govcamp.lv, bet īsumā – tā ir ideja par valsts pārvaldes ienākšanu blogu un citu sociālo mediju telpā. Taču te nav runa par politiķu PR aktivitātēm, bet vairāk tieši par ierēdniecības līmeņa darbinieku komunikāciju ar sabiedrību, kam turklāt vajadzētu būt raksturīgai izteiktai atgriezeniskajai saitei. Tātad – intensīva divvirzienu komunikācija starp izpildvaru un sabiedrību, kuras rezultātā vajadzētu rasties idejām, viedokļiem un informācijas apmaiņai, kam savukārt sekotu produktīva darbība. Vismaz tā to redzu es, Jūsu padevīgais kalps šī bloga ietvaros. Bet turpinājumā pārpublicēšu tās piezīmes, kas dzima manā melnajā kladītē sapulces gaitā. Šoreiz gan atļaujoties tās tomēr pārdrukāt.

Raudzīt plašāk…

Nereti nākas dzirdēt, ka blogošana (nerunājot nemaz par mikroblogiem, sociālajiem portāliem un tamlīdzīgām komunikācijas platformām) ir tikai tāds dīkdieņu paņēmiens, kā vēl vairāk velti iztērēt savu dzīvi… Sabiedrībai liekas, ka tā patiesi ir tikai tāda paspēlēšanās aiz neko darīt, bet nopietns cilvēks ar to neaizrausies. Kur nu vēl politiķis vai iestāde, kura atbild par kaut ko tik svarīgu kā valsts pārvalde.

Raudzīt plašāk…