…jeb skaidrs apliecinājums tam, ka dokumentus zaudēt nevajag. Redziet, stāsts būs par pazaudētas nodokļu grāmatiņas atjaunošanu un meteoroloģiskajiem apstākļiem. Un Džeriju, protams. Atceraties šodienas īslaicīgo, bet ārkārtīgi intensīvo lietusgāzi?
Jūtos vienkārši spiests vēstīt Jums par tik senu pasākumu, jo drīz te parādīsies stāsts arī par jau ceturtajiem šai pašā vietā un kompānijā svinētajiem svētkiem, tamdēļ neiztikt bez zināmas priekšvēstures.
Jautāts, kuri ir bijuši mani vislabākie Līgo svētki, atceros vairākus. Precīzāk, trejus. Pirmie no diviem bija pavadīti paša laukos, vieni atmiņā palikuši ar trakulīgu braukāšanos ar dīvainām automašīnām un klētiņā uzsprāgušu alus mucu, kas draugam Jurim lika ar putu piešķiestām brillēm kā lielam kurmim labu brīdi visai smieklīgi taustīties pēc gaismas (toties vakarā viņš revanšējās liktenim, plūkdams papardes ziediņu pie manas māsīcas); otrie pavadīti turpat, ar draugiem itin nejauši muļķojot iedzīvotājus (patiesi nekādi nevaru saprast, kas tiem lika noturēt mūs par mūziķiem, kas spēlēs klubā) un liktens atriebes mirklī nakts lietusgāzes laikā mēģinot izrakt iesprūdušo Audi no kaimiņa bietēm…
Bet trešie… eh, trešie bija, ir un droši vien būs paši tīkamākie manas dzīves gājumā. Svinēti tie tika 2006. gadā laukos pie Latvijas Aktieru savienības prezidenta Rolanda Zagorska kā vienots vairākdiennieks, sākot ar Rolanda sievas Lienes 30-gadi un beidzot ar jāņošanas paģiru dienu. Par to visu tad arī drusku sīkāk, cik nu atmiņā un pēc fotogrāfijām varēšu piemināmā sagrābstīt.
Šodien bija iecerēts kolektīvs seno draugu (nu zināt jau, kā gadās – vecpuisis Džerijs un viņa teju precētie draugi, kas sen nav redzēti, jo aizņemti ar ģimenes dzīves veidošanu) gājiens uz Zoodārzu, taču rīta laika apstākļi nodomu sabojāja. Es gan būtu bijis gatavs lūrēt uz mērkaķiem arī ar lietussargu, taču pastāv aizdomas, ka liela daļa lopiņu tomēr izvēlētos iespēju sēdēt migā un malkot groku, nevis rādīties publikai zem atklātas debess. Andža paziņoja, ka šeit, galu galā, nav Zviedrija, bet gan Latvija.
Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.
2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis
Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).