Jul 042011
Apr 082010
Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.
Mar 012010
Bieži ir dzirdēti viena leģendām apvīta amerikāņu prezidenta vārdi: “Nejautā, ko valsts var izdarīt Tavā labā, jautā, ko Tu vari izdarīt valsts labā!” – taču cilvēkiem visbiežāk tā liekas esam tikai tukša skaņa, kārtējais pompozais citāts no liekulīgo politikāņu runām. Bet vai tiešām tie ir tik bezjēdzīgi?
Manuprāt, tas ir būtisks sabiedrības brieduma rādītājs. Pie mums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas un arī daudzām pasaules valstīm, pārlieku ievilcies bija tas periods, kurā sabiedrība pilnībā ignorē valsti. Tagad esam tikuši līdz pirmajam lūzuma punktam – sabiedrība sāk nopietni kritizēt pārvaldi, meklēt tajā trūkumus. Diemžēl nekādi netiekam līdz nākamajam posmam – kad sabiedrība sāk iesaistīties pārvaldes darbībā, nevis tikai kritizē no malas… Pašam neko nedarot, viss jau vienmēr liekas viegli.
Varbūt man tikai tā liekas, taču tiešām šķiet, ka tā ir tāda kā nacionālā īpatnība. Krievvalodīgie ļaudis vairāk ir vērojami cīnāmies par savām tiesībām, aktīvi iesaistoties pārvaldes darba koriģēšanā ar savu personīgo līdzdalību dažādu institūciju darbā, latvieši vairāk paraduši vaimanāt un… sabiedriski slinkot. Bet mēs taču paši esam sabiedrības daļa, tikai un vienīgi no mums pašiem ir atkarīgs, kāda ir valsts.
Oct 262009
Vakar es par to jokoju – un šodien smejos vēl vairāk. Traki jauki, ka Latvijas reklāmistiem ir arī humora izjūta, ne tikai lielummānija (kā dažiem, kas politiķus ceļ debesīs ar autopacēlājiem un sludina par mesijām).
Notikušais tūdaļ radīja asociāciju ar bērnībā tik mīļajiem Džeka Londona stāstiem par diviem draugiem “zelta drudža” pārņemtajā Klondaikā – Smouku un Mazo. Vienā no cikla pastāstiem par “Tralā ciemu” draugi, atriebdami pret viņiem nostrādātu jociņu, visai pamatīgi savukārt izmuļķoja zeltraču nometnes iedzīvotājus, likdami tiem noticēt milzu bagātību atrašanai, skriet cauri sniegam un vētrai uz iedomāto brīnumu. Un re, pēc akcijas zeltrači bija nokaunējušies, bet reizē uzjautrināti par šo izmuļķošanu, un paši atzina, ka sen to pelnījuši, jo pirms tam palaidušies gara kūtrumā un visādi citādi izlaidušies.
Bet re, latvieši gan savas vājās vietas atzīt nemāk… Un pasmaidīt paši par sevi, kā zināms, ne tik. Diemžēl. Nedaudz vairāk pašironijas šai laikmetā mums lieti noderētu.
P.S. Tele2 kampaņas autoriem no manis – vislielākā atzinība.
Oct 132009
Spekulācijas ap šo vārdu – precīzāk, pat terminu, – ir visdažādākās. Un lielākoties to lieto latviešu jaunatne, lai apzīmētu krievus kā tautu vispār, retāk, vēršoties pie konkrētas subkultūras. Rezultāts tam ir tikai nelāgs – abās pusēs arvien dziļāk iesakņojas idiotiski stereotipi un savstarpēja agresija. Šai sakarā savulaik izdevās uzmeklēt informāciju par to, ko vārds “urla” vispār nozīmē un kā radies.
Patiesība ir vienkārša. Turklāt situācija ir diezgan līdzīga ar vēl kādu terminu, kuru izmantojam ikdienas valodā un par kura izcelsmi aizdomājamies reti. Kad par kādu klaidoni sakām “bomzis” – diez vai pārlieku bieži atceramies, ka tas ir atvasinājums no krievu “бомж”, kas nebūt nav lietvārds, bet gan saīsinājums no “без определённого места жительства” (bez noteiktas dzīves vietas). Tāpat arī šajā gadījumā – vārdā “urla” pirmie trīs burti ir saīsinājums no savulaik PSRS teritorijā lietotā apzīmējuma “уголовно разыскиваемое лицо” (krimināli meklējama persona), kam nekādas saistības ar nacionālo piederību nebija nu nekādi, tikai ar, tā teikt, sociālo statusu. Lūk, tā.
P.S. Derētu vispār papētīt šī vārda ienākšanu Latvijas teritorijā ārpus saistības ar iepriekšminētajām peripētijām. Piemēram – kāpēc Baldones rajonā ir Urlu senkapi? Tagad gan to nosaukums laikam ir jau mainīts, un tomēr. Ir kādam idejas (nopietnas)?
Jul 302009
Reizēm tā pavisam nejauši, kādu ceļa gabalu mērojot, gadās atrast pa objekta, par kura eksistenci pirms tam ij ne mazākās nojausmas nav bijis. Tā arī šoreiz – ripinot māju virzienā pa Liepājas šoseju no šai blogā jau vairākkārt pieminētajām kāzām, kā ar āmuru pa pieri uzgāza ceļmalas uzraksts “Erotiskais muzejs”. Latvijā!
Minētā zīme atrodama, braucot no Liepājas puses uz Rīgu – kreisais pagrieziens Džūkstes pusē. No Rīgas braucot, tas būtu attiecīgi labais pagrieziens uzreiz aiz autobusa pieturas, kas saucas “Pagrieziens uz Džūksti”. Zīme tad rāda, ka muzejs esot 6 km no šī pagrieziena, bet tur viss ir viltīgi, attālums nav mērīts pa taisno. Ja gribēsiet nokļūt muzejā, Jums būs jātaisa tāds kā kreisais pusaplis, sekojot ceļa norādēm virzienā uz “Piemiņas parku”. Un tad jau aiz tāda betonēta laukuma turpat pa labi vien būs.
Jul 232009
Zināt, ir kas tāds, kas mani ļoti stipri atšķir no vidusmēra latvieša. Man nav “Skyforger” krekla. [Post Scriptum]