Skaidrības labad tūdaļ precizēju – pavisam nejaušais mazohisms…
Nē, nepamēģinājušais patiesi nesapratīs to sajūtu un jūtu gammu, kas var pārņemt cilvēku, kurš (ap trijiem naktī virtuves virzienā taustīdamies – naksnīga tēja ir tieši manā garā, kā citādi lai izturētu mācības un/vai garās “Ikariam” kaujas) mēģinājumā apvienot roku aizņemtību un apaļa durvju roktura pagriešanu iespiež starp kailiem ceļgaliem aukstu porcelāna krūzīti…
Nejauši iemaldījos kādā senākā Anša Egles bloga ierakstā – “Ko darīt ar disketēm?”. Autors tajā stāsta par vēstures sen aizmirstā informācijas nesēja, datordiskešu iespējamo pielietojuma formu – kā kafijas krūzes paliktni, lai tā neatstātu slapjus nospiedumus uz galda. Komentāros kāds tūdaļ steidz piebilst, ka daudz labāki kafijas krūzes paliktņi esot apaļie kompaktdiski.
Tūdaļ atcerējos senu gadījumu, kad pašam nācās netradicionāli pielietot kādu informācijas nesēju. Romantiska novakara ietvaros mēģināju mājas apstākļos sakult saldējuma kokteili; pie lietotajiem elementiem jāmin saldējums, sula, krūze, rokas mikseris un stabila nervu sistēma… Ja mikseri lietojat bez speciāla trauka, bet gan parastā krūzē, saldējuma šļakatas uz tapetēm, grīdas, griestiem un apģērba ir neizbēgams ļaunums. Tomēr mirkļa iedoma palīdzēja no tā izvairīties – ja Jums ir mājās kāds lieks kompaktdisks (teiksim, tukša matrica vai kaut kas no “Duets Sandra” repertuāra), problēma ir atrisināta. Disks savos izmēros tīri labi nosedz kārtīgu tējas krūzi, bet caurums tā vidū noderēs, lai izbāztu tam cauri vienu kuļamlāpstiņu (vai kā nu to sauc). Un re, lieta darīta, meitēns laimīgi sūc kokteili, vakara sākums izdevies!