autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads

Kāpnēs satiku krusttēvu. Viņš tūlīt pamanīja, ka esmu dzēris, un mani pamatīgi nostrostēja. Bet es jau pārāk biju pieradis pie vecā vīra mūžīgās rūkšanas un nīgrošanās, lai to pamanītu. Izklaidīgā pacietībā noklausījos sprediķi, viņa virsvadībā izmeklēju sirdsapziņu, nožēloju grēkus un, apliecinājis apņemšanos laboties, pirmajā izdevīgajā mirklī iešmaucu dzīvoklī.

Vecais, tik ierastais priekšnams. Skapītis ar spoguli. Grīdsegas celiņš. “Mjeauuuumrrrrrrr..” Kaķis. Biju aizmirsis, ka arī tas te dzīvo. Nolādētais dzīvnieks. Kādreiz es izskrāpēšu viņam acis un atstāšu savas spalvas visos viņa kreklos. Kaut kur ir bijis atvērts logs. Auksta gaisa plūsma sāpīgi iegriež ausī, kad metos skrējienā. Gaitenis cenšas man iekost, taču es esmu ātrāks. Durvis. Vēl vienas durvis. Ar blākšķi iegāžos gultā un skaļi izpūšu aizturēto elpu: neesmu ļāvis dzīvoklim to nozagt. Izstiepjos visā augumā un atslābinājies ļauju vienai-otrai cigaretei sevi izsmēķēt. Nodzīvota ir vēl viena diena.