Jauns gardums manā mūzikas virtuvē ir ienācis krievu mūziķa un skaņu režisora Romāna Litvinova personā, kurš skatuves tuvumā dēvē sevi par Mujuice. Pēc profesijas būdams grafiskais dizaineris, viņš kādreiz pasācis aizrauties ar nelielu skaņdarbu sacerēšanu klavierēm, līdz tā ap 2004. gadu, būdams vien 19 gadus vecs, nonācis līdz muzikāliem meklējumiem eksperimentālās elektronikas pasaulē un drīz apbūris tūkstošiem prātu (un dzirdes aparātu). Raudzīt plašāk…
Tag: krievs
Politiski “sociālās” kampaņas Latvijā
Socioloģiskie pētījumi parāda, ka Latvijā ir ārkārtīgi zems sabiedriski politiskās iesaistīšanās līmenis; tas ir krietni zemāks par vidējiem rādītājiem visā Eiropā. Cilvēki netic politiķiem un politikai kā tādai, jo uzskata, ka politiķi savu mērķu panākšanai nemitīgi maldina sabiedrību. Domājams, sabiedrības uzticības atjaunošanos politikai kā nozarei varētu veicināt, ceļot sabiedrības informētību par to, kas savukārt ir panākams, palielinot sabiedrības pašas iesaistīšanās līmeni. Efektīvākais palīgs šajā brīdī var būt sociālās reklāmas kampaņas, kas skaidro sabiedrības iesaistīšanās nepieciešamību un rada valsts iedzīvotājiem motivāciju to veikt.
Tu un valsts
Bieži ir dzirdēti viena leģendām apvīta amerikāņu prezidenta vārdi: “Nejautā, ko valsts var izdarīt Tavā labā, jautā, ko Tu vari izdarīt valsts labā!” – taču cilvēkiem visbiežāk tā liekas esam tikai tukša skaņa, kārtējais pompozais citāts no liekulīgo politikāņu runām. Bet vai tiešām tie ir tik bezjēdzīgi?
Manuprāt, tas ir būtisks sabiedrības brieduma rādītājs. Pie mums Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas un arī daudzām pasaules valstīm, pārlieku ievilcies bija tas periods, kurā sabiedrība pilnībā ignorē valsti. Tagad esam tikuši līdz pirmajam lūzuma punktam – sabiedrība sāk nopietni kritizēt pārvaldi, meklēt tajā trūkumus. Diemžēl nekādi netiekam līdz nākamajam posmam – kad sabiedrība sāk iesaistīties pārvaldes darbībā, nevis tikai kritizē no malas… Pašam neko nedarot, viss jau vienmēr liekas viegli.
Varbūt man tikai tā liekas, taču tiešām šķiet, ka tā ir tāda kā nacionālā īpatnība. Krievvalodīgie ļaudis vairāk ir vērojami cīnāmies par savām tiesībām, aktīvi iesaistoties pārvaldes darba koriģēšanā ar savu personīgo līdzdalību dažādu institūciju darbā, latvieši vairāk paraduši vaimanāt un… sabiedriski slinkot. Bet mēs taču paši esam sabiedrības daļa, tikai un vienīgi no mums pašiem ir atkarīgs, kāda ir valsts.
Kas ir URLA ?
Spekulācijas ap šo vārdu – precīzāk, pat terminu, – ir visdažādākās. Un lielākoties to lieto latviešu jaunatne, lai apzīmētu krievus kā tautu vispār, retāk, vēršoties pie konkrētas subkultūras. Rezultāts tam ir tikai nelāgs – abās pusēs arvien dziļāk iesakņojas idiotiski stereotipi un savstarpēja agresija. Šai sakarā savulaik izdevās uzmeklēt informāciju par to, ko vārds “urla” vispār nozīmē un kā radies.
Patiesība ir vienkārša. Turklāt situācija ir diezgan līdzīga ar vēl kādu terminu, kuru izmantojam ikdienas valodā un par kura izcelsmi aizdomājamies reti. Kad par kādu klaidoni sakām “bomzis” – diez vai pārlieku bieži atceramies, ka tas ir atvasinājums no krievu “бомж”, kas nebūt nav lietvārds, bet gan saīsinājums no “без определённого места жительства” (bez noteiktas dzīves vietas). Tāpat arī šajā gadījumā – vārdā “urla” pirmie trīs burti ir saīsinājums no savulaik PSRS teritorijā lietotā apzīmējuma “уголовно разыскиваемое лицо” (krimināli meklējama persona), kam nekādas saistības ar nacionālo piederību nebija nu nekādi, tikai ar, tā teikt, sociālo statusu. Lūk, tā.
P.S. Derētu vispār papētīt šī vārda ienākšanu Latvijas teritorijā ārpus saistības ar iepriekšminētajām peripētijām. Piemēram – kāpēc Baldones rajonā ir Urlu senkapi? Tagad gan to nosaukums laikam ir jau mainīts, un tomēr. Ir kādam idejas (nopietnas)?