Pirms pāris gadiem, kad galvenais politiskās telpas notikums bija “valodas referendums”, sašutis tulkoju Jums kādu aktīvista Lindermana bloga rakstu, kurā autors bija izvērsis pret latviešu valodas vēsturi vērstu propagandu, vienlaikus latviskajos medijos aicinot uz toleranci un brālīgu draudzību – acīmredzot, te bija cerība uz to, ka latvieši krievu valodu vairs (…)

Parasti krievu “pop-šovus” neskatos un, galu galā, arī televīzijas pakalpojumus kā tādus lietoju visai reti – tomēr šoreiz sakritības pēc, īstajā brīdī gar kādu ieslēgtu TV-kasti cilpojot, pa ausu galam padzirdēju pazīstamu meldiņu un pievērsu uzmanību notiekošajam uz ekrāna. Un īsti laikā – jo raugi, tobrīd raidījumā “Большая разница” tika (…)

Nesen mēģināju tā rāmi un bez emocijām pasmadzeņot, kāpēc gan vietējā sabiedrība tik vāji iestājas par savām tiesībām, kaut iemeslu mums dažubrīd būtu pat vairāk kā dažai karstu protestu zemei. Protams, bez emocijām tomēr nesanāca, taču pāris interesantas domas, ar kurām gribētu arī dalīties, tomēr procesā radās.

Analizējot ārzemju pieredzi sociālo kampaņu rīkošanā politiskajā atzarā, jāsecina, ka ārzemju kolēģi mūs ir apdzinuši par daudziem gadiem. Bez šaubām, te nav runa tikai par nozares profesionāļu esamību; tāpat jārunā arī par katras kampaņas mērķauditorijas raksturojumu – Latvijas sabiedrība ir daudz konservatīvāka un inertāka kā vairumā citu Eiropas un pasaules (…)