1990. gada 15. augustā uz Slokas-Talsu autoceļa traģiski gāja bojā pazīstamais mūziķis, grupas „Kino” līderis Viktors Cojs.
Avārijas vietā, minētā autoceļa 35. kilometrā kopš 2002. gada novietots piemineklis mūziķa krūšutēla formā, pie kura ik gadu 15. augustā sapulcējas simtiem grupas „Kino” daiļrades cienītāju. Continue reading »
Brīnišķīgs fragments no pilnīgi ārprātīgas filmas. Rekomendēju ij vienu, ij otru gadījumam, ja vēlaties uz brīdi atslēgt smadzenes no skarbās esības un iztīrīt operatīvo atmiņu, lai no jauna dzīvē atgrieztos ar pilnvērtīgam darbam gatavu sistēmu.
Nesen draugs Andža mani pierunāja apmeklēt filmu “Iron Man 2″. Pat biļeti uzdāvināja. Spriedums – nekādas sevišķas intelekta spozmes, bet kā popcorn movie vienkārši ideāls gabals. Skatāms tikai un vienīgi kinoteātrī draugu pulkā. Kā maza rozīnīte – Mikijs Rurks sev ļoti piestāvošā tēlā.
Skatījos filmu, starp citu, kinoteātrī “Cinamon”, kur nācās sastapties arīdzan ar ļoti interesantu roku žāvējamo agregātu – tā radītā gaisa plūsma ir tik spēcīga, ka pat nepaspēj nožāvēt rokas, bet vienkārši iepūš ūdeni klienta piedurknēs, hehe. Plaša spektra sajūtas garantētas.
Atgriežoties mājās, acīm vērās vēl cita pārdomas raisoša ainiņa. Pēdējā laikā gan esmu jau pieradis, ka pa vakariem pie mājām vienmēr stāv liels, melns apbedīšanas kantora katafalks, kurā skan disko mūzika un bučojas jauns pārītis. Puisis strādā attiecīgajā iestādē un pa vakariem brauc ciemos pie mīļotās, kura dzīvo ar mani vienā mājā.
Jautrības manā dzīvē, kā redzat, netrūkst.
P.S. savā ziņā šim ierakstam tā murgainajā tēmā varētu būt adekvāta arī nesen uzķertā telefonbilde – netālu no Preses nama.
Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.
Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam reklāmrakstam, biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones – “20 gadi nav šķērslis”.
Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!
Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu…
Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.
P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.
Jaundibināmais politiskais veidojums “Vienotība” šodien plašsaziņas līdzekļos izplatījis viedokli, ka apvienības logotips, kurā ietverts burts “V”, simbolizējot jaunu pagriezienu valsts politikā (cerams, ar to netiek domātas Repšes jaunākās idejas – tāds pagrieziens Latvijai varētu izrādīties visai nepatīkams) un vispār starptautiski asociējoties ar uzvaras simbolu.
Nez, man pirmā asociācija, ieraugot attiecīgo stilizēto logotipu, bija ar 80-o gadu seriālu par citplanētiešu ķirzakām, kas mēģināja iekarot Zemi un uzspiest tai savu ideoloģiju – tur apmēram tādā pašā veidā tika uz sienām ar krāsu nevērīgi pūsts simbols “V”, kas bija saīsinājums no “Visitors”. Izskatās, ka JL no kosmosa vēsmām nekādi vaļā netikt, hehe.
P.S. par minēto filmu esmu jau rakstījis, ja ir interese, te tas aprakstiņš ir: Bērnības kino.
Ar tādu paziņojumu vakar nākuši klajā Pēterburgas komunisti – viņuprāt, grāvēja “Avatar” pamatā ir zagtas idejas no krievu zinātiskās fantastikas klasiķu, brāļu Strugacku darbiem. Protams, vēsturē šis ne tuvu nav pirmais gadījums, kad pēc veiksmīgām aktivitātēm “ārpusē” komunistiski noskaņotie ļaudis pēkšņi sāk pārliecināt sabiedrību, ka pie viņiem “tas ir bijis jau agrāk” – tomēr gluži bez pamata šoreiz apsūdzība nav celta. Brāļiem Strugackiem krājumā patiešām ir stāsts par planētu Pandoru, kuras “tehniskais” apraksts un notikumu attīstības stāsts ir lielā mērā līdzīgs Kamerona pasniegtajam. Pats precedents no tiesas būtu diskusijas vērts, diemžēl apsūdzības cēlāji ir to izdarījuši ar radikālam grupējumam raksturīgu histēriju, kura draud izraisīt kārtējo strīdu vilni par formu, nevis saturu… Lūk, kāds citāts manā tulkojumā.
“…šīs planētas atklāšanu slacī padomju kosmonautu asinis, taču Kamerons par to, protams, noklusē. Strugacku darbā komunāri apguva nepakļāvīgo Pandoru par labu cilvēcei, kas realizēja K. Marksa un F. Engelsa idejas. Kamerons, nozogot no padomju fantastikas annālēm desmitiem Pandoras iedzīvotāju tēlu, pašu planētas atmosfēru, visbeidzot, tās koordinātes Visumā, sūta kosmosā brašo desantnieku – Irākas, Dienvidslāvijas, Afganistānas, Haiti un Somālijas slepkavu un varmāku. Pats pilnībā būdams bez fantāzijas, Kamerons iztukšojis Strugacku romānus, Jefremova, Buličeva, Sņegova grāmatas un naivi cerējis, ka zādzību neviens nepamanīs. Jūs kļūdījāties, mister! Pēterburgas komunisti apvaino Jūs un Jūsu saimniekus padomju fantastikas izzagšanā, gēnu modifikācijas un necilvēcīgu, amorālu eksperimentu slavināšanā…”
Paziņojuma turpinājumā komunisti pieprasa atlaist veselu rindu atbildīgo darbinieku, kas pieļāvuši šīs filmas parādīšanos Krievijas kinoteātros, boikotēt visas Kamerona filmas un vispār ieviest stingru kinopasaules cenzūru. Ar pilnu paziņojuma tekstu krievu valodā iespējams iepazīties šeit: “Заявление Центрального Комитета Коммунистов Петербурга и Ленобласти”.
Viņnakt sapņoju, ka esmu atsācis rakstīt “KinoFaktus” – varbūt tas nozīmē, ka patiesi ir pienācis laiks pildīt solīto un atjaunot šo rakstu sēriju? Laiku pa laikam jau arī kāds lasītājs to pajautā…