Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.

1. daļa: Pilsēta runā

Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.

Raudzīt plašāk…

Vispirms patiesi par kaķiem, lai gan patiesībā šodien atvēru bloga administrācijas paneli, lai rakstītu par politiku. Bet to pēc tam.

Nesen, kā varbūt atceraties, jautāju Jums, kā tapusi šī specifiskā fotogrāfija – turpat komentāru zonā varat iepazīties ar visām piedāvātajām versijām. Bet patiesā tomēr ir nedaudz citāda. Fotogrāfijā attēlota pavisam maza kaķa statuetīte – uzskatāmībai šeit publicēju citu bildi ar to pašu kaķi.

Runājot par tehnisko pusi – “Kaķis skatās dzīves akā” tapa, mazo kaķīti noliekot uz grīdas ar priekšpusi pret lielu, ieslēgtu rokas lukturi ar spilgtu gaismu un fotografējot no aizmugures pavisam nelielā atstatumā.