Ak, šoreiz tikai tās ievada kadrs. Tālāk grēka ceļos es viņām nesekoju, vīriešiem ar fotoaparātu tur gaitas liegtas, hehe. Vispār jau tāpat jutos pirmos elles lokus izgājis – redz, pāris stundiņas esošajā karstumā bildēt zem tiešas saules nav vis nekāds joks. Likās, ka esmu pa tam zaudējis kādus desmit kilog… nē, litrus ķermeņa apjoma.

Kā jau tas daudzus gadus parasts, 4. maijā – Latvijas Neatkarības deklarācijas atjaunošanas gadadienā – devos uzvilkt valsts karogu kādā no iemīļotajām “smailēm”. Precīzāk, uz kādas pamestas ēkas jumta. Šoreiz līdzbraucējos devās ļaudis, kas ikdienā darbojas kā Juglas suņu patversmes brīvprātīgie aktīvisti.

Raudzīt plašāk…

Ar ikkatram vecpuisim raksturīgo šausmu sajūtu esmu apjautis, ka pavisam drīz zaudēšu kādu ilggadēju cīņubiedru, ko no kaujas lauka aizraidījusi sirdī iešauta bulta. Daudzi no tiem, kas mani pazīst dzīvē, zina arī šo cīnītāju Jāni, biežāk gan sauktu par Mintonu. Lūk, fotogrāfijā abi manās vaimanās vainīgie – tā, starp citu, tapusi tai pirmajā 2007. gada 3. augusta stundā, kad vispār iepazinos ar veiksmīgo mednieci Agati.

Ieraksta turpinājumā esmu gatavs Jums piedāvāt vēl dažas bildītes – taču tajās gan aicinu īpašu māksliniecisko vērtību nemeklēt. Tās lielākoties tapušas gandrīz nejauši un šeit ir tikai kā nelielas hronikas veida veltījums topošajiem laulātajiem draugiem – Agatei un Jānim.

Raudzīt plašāk…

No sirds samocījos pirmdien iz tam, ka dažādu iemeslu dēļ nesanāca realizēt nu jau par tradīciju kļuvušo Latvijas karoga uzvilkšanu kādā no pilsētvidē rodamajiem augstumiem. Tīk man atdzīvināt graustu pelēktoņu ainavu, piejaucot tai valsts karoga karmīnsarkano toni. Heraldiķi skaidro, ka sarkanā krāsa šai karogā simbolizē drosmi un varonību, bet baltā – cēlumu un atklātību. Vērojot valstī notiekošo, gan brīžiem liekas, ka tādas karoga krāsas ir nu jau nepelnītas… Taču tautas gudrība vēsta, ka cerība mirst pēdējā. Ja kas, vēl arvien pieķeru sevi, ka ceru uz labo cilvēkos, sasodīts.

Fotogrāfijas iz urbantrip.lv hroniku dzīlēm