Laiku pa laikam ir derīgi pārlapot senākas piezīmes, var atrast ne mazums interesantu lietu. Piemēram, šīs dažas “spalvainās domas”, ko esmu fiksējis uz papīra pirms pāris gadiem. Protams, tas viss ir domāts kā joks, tomēr savs patiesības grauds arī varētu atrasties.

Termoregulācijas teorija

Dažreiz, kad slimojat, citi Jums iesaka iedzert nedaudz šņabja vai ko tādu – it kā palīdzot. Aizdomājos arī par šo, un sapratu – tā tiešām ir. Kad Jums ir temperatūra, organisms jūt disonansi, jo nesaprot, kas īsti notiek. Bet tad kāds pašdakterēšanās cienītājs* Jums ielej ribās 50-100 gramus piparšņabīša, un viss nostājas savās vietās – organisms saprot, ka tajā ir alkohols un tātad zināms neadekvātums ir pilnīgi pieļaujams. Viss, atkal ir miers virs zemes un visiem stāstā iesaistītajiem labs prāts.

* par šo droši vien būtu, ko teikt, pašdakteru atmaskotājai Ksenijai Andrijanovai (vai, kā tagad tautā pieņemts teikt, Lailai Ozoliņai)

Remonta teorija

Ikkatra reize, kad Tu tā drusciņ visu vakaru iedzer, līdzinās tapešu līmēšanai mājās. Alkohols no iekšpuses kā tapetes pārklāj visu telpu, un tad Tu dzīvi kādu laiku redzi tā krāsās – nu, kamēr uzlīmē jaunu kārtu pāri. Bet tieši tāpat kā šitentās tapetes, arī alkohols kārtām vien liekas pats sev pāri, kamēr veselajam saprātam tur iekšā vienkārši sāk pietrūkt telpas. Un tad der tāds kārtīgāks atturības kapremonts, kad visas šīs vecās kārtas tiek nodīrātas pavisam nost. Sākot ar divi nedēļām (tā biologi saka), turpinot ar mēnešu mēnešiem un, kam negadās, gadu gadiem*.

* šeit oriģinālā bija “Runā, ka tīri bioloģiski esot to vērts ievilkt uz vismaz divi nedēļām. Bet to taču mēs, cilvēki, vēl spējam?” – taču pārrakstot šis nobeigums vairs nepatika; šķita aprakstām autora vārgulību, par “kārtīgāku” atturības periodu it kā dēvējot nieka 14 dienas, heh.

Pusložu teorija

Reizēm saka, ka šņabis atslēdz domāšanu un tāpēc tas nabaga putniņš, kas to lietojis, vītero (un sliktākā gadījumā arī dara) visādas muļķības. Bet tad jau laikam būtu jādomā, ka intoksikācijas periodā pazūd cilvēka loģika. Taču man drīzāk šķiet, ka tieši loģika paliek savā vietā, tak atslēgta tiek tā daļa, kurā glabājas cilvēka emocionālās pieredzes dati, atstājot darbībā vien to pašu loģiku ar tai piejamo informāciju, kura tad pārsvarā ietver mirkļa iegribas. Cilvēks ņem un aizmirst iemācīto pieklājību, iejūtību, zināšanas par citu cilvēku jūtām un uzvedību, – un ar tādējādi apdalītu, bet joprojām dzelžainu loģiku nu ķeras pie iedzimti neizzūdošo instinktu realizācijas. Šāda versija šķiet esam patiesībai tuvāk.

Pēc Čārlza Darvina bioloģijas zinātnē pieņemts uzskatīt, ka dzīvības evolūcija notiek dabiskās izlases ceļā un izdzīvo tas, kurš vislabāk pielāgojas apstākļiem. Patiešām, tas izskaidro iedzimtību, pēc kuras mainīgos apstākļos no vienas sugas rodas cita, un tādā garā. Tomēr, kad runa top ievirzīta par dzīvnieku klašu un tipu veidošanos, iedzimtību, jaunām īpašībām – rodas ķecerīga doma, ka dabiskā atlase kā vienīgais evolūcijas instruments varētu būt nepietiekama. Nākas pieļaut, ka dzīvajā dabā līdzās šim pastāv vēl kādi citi, tikpat dabiski instrumenti. Šeit rodas tēze par mīlestību kā evolūcijas virzītāju.

Raudzīt plašāk…

Cilvēkiem patīk visu sajaukt vienotā putrā. Ja kāds iestājas par kristīgām vērtībām, viņu tūdaļ nolamā par tumsoņu, kas aizstāv reliģiskus māņus. Ja pret noteiktu politisku pārkāpumu protestējošais pamanās pats būt kādā partijā – protesta būtība tūdaļ tiek aizmirsta un “vainīgais” dabū ādā par savu piederību. Arī zaļajā sektorā valda gana bieza putra… Lai tik pamēģina kāds protestētājs, kam nepatīk kažokādu izmantošana modes industrijā, kaut paostīt kotleti! Un tādā garā.

Bet re – es tieši tāds esmu. Nereti esmu uz ielas redzams staigājam ādas jakā, labprāt lietoju gaļu pārtikā un tomēr vienlaikus, nebūt nesaskatot šajā visā jelkādas pretrunas, protestēju pret kažokādu biznesa kultu. Manuprāt, tā patiešām ir būtiska atšķirība – vai cilvēciņš attaisno savu gaļēdāja iedabu, uzkozdams pa kādam gaļas pelmenim, vai arī vienkārši dzenas pēc mistiskas ciltsbrāļu atzinības, uzvelkot mugurā desmitiem speciāli sagatavotu līķīšu ādas…

No pārtikas ir atkarīga cilvēka izdzīvošana. Ir noteikti apstākļi, kad arī dzīvnieku kažokādas tāpat nodrošina cilvēka bioloģisko izdzīvošanu – taču to nekādi nevar teikt gadījumā ar vienā vai otrā veidā naudīgajām sievietēm un nereti arī vīriešiem, kuri izvēlas iegādāties dabisku ādu kažokus, lai sekotu noteiktām modes tendencēm. Simtiem tūkstošu dzīvnieku zaudē dzīvības, nebūt ar to neglābjot citas…  Tā ir, acīmredzot, tāda kā slimīga pašprezentācijas tieksmes galējība – parādīt sevi kā bara agresīvu vadoni, tikai atšķirībā no dzīvniekiem nevis pašam saplosot vājākos dzīvniekus, bet “civilizēti” atļaujot to izdarīt profesionāļiem un iegūstot attiecīgo statusu par naudu. Nav jau tālu jāmeklē, tepat tuvajos kaimiņos ir ne viens vien cilvēks, kam tāda dīžāšanās ir pa prātam – kaut vai lai atceramies neseno preses jandāliņu ap miljonāra Kargina superdārgo kažoku. Nu, vai Raimonda Paula dāvanu sievai – karakulādas kažoku (kas, kā zināms, šo pseidoplēsoņu pasaulē kotējas  īpaši augstu, jo par izejmateriālu tiek izmantotas vēl nedzimušu embriju ādiņas). Vēl atceros nesen lasījis, ka “admirālim” Jānim Dāvim esot mājās pat speciāla ar klimata kontroli aprīkota telpa kažoku glabāšanai. Un tādā garā…

Tā liekas esam bezjēdzīga slepkavošana. Neba nu modes dāma cietīsies, veselu nedēļu vienā un tai pašā kažokā staigājot – vajadzēs jau vairākus, ko mainīt, izejot sabiedrībā. Cik dzīvnieku tiek speciāli vien tāpēc izaudzēts un nogalēts, lai sagādātu vienam cilvēkam šādu prieciņu? Tādi man tie uzskati gadījušies – pavisam nemoderni.

…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem

Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.

Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.

Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.

Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.

Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.

Īsumā viss.