Nu jau vairākus gadus manī uzkrājas mežonīgs garīgais pārgurums no tā, ka tajos brīžos, kad ir kāda runa par valdības un parlamenta darbu, vārdos nākas nonākt līdz, piemēram, Vienotības atbalstam – un nepavisam ne tāpēc, ka es piekristu viņu programmai vai ieteiktajiem risinājumiem. Zināms taču, ka esmu pārliecināts sociāldemokrāts. Tomēr (…)

Reizēm ir sajūta, ka manu politisko nostāju veido sava veida katalizatori. Piemēram, kad sarunājos ar tā saucamo “krievu partiju” pārstāvjiem, manī ātri vien mostas karojošs nacionālists, kuru pat ne vienmēr izdodas apspiest. Toties, kad sarunbiedri ir paši nacionālisti, pārsvarā gadījumu mērkaķa ātrumā kļūstu par liberāli. Savukārt, kontaktējoties ar liberāļiem, tā (…)