Šodien ievēroju pasaules plašajā tīmeklī klejojam 2009. gada versiju Ievas Akurāteres dziesmai “Manai tautai”, kas savulaik bija latviešu Atmodas himna. Neko sliktu nedomādams par projekta autoriem (iz kuriem daļa ir arī manis paša paziņu lokā) – piemēram, idejas galveno autoru, ORB.lv redaktoru Mārtiņu Otto, producentu Tomu Grēviņu un citām vietējām slavenībām, – un saņemdams šeit patiesi kvalitatīvu darbu, tomēr nespēju to pieņemt, tā man godīgi jāatzīst. Rodas teju alerģiska pretreakcija.
Dziesmas jaunais sniegums ir lielisks. Un tomēr ir sajūta, ka tam pazudis īsti emocionālais fons, kas piemita šai dziesmai – Tā Laika Tās Sajūtas. Droši vien emocionālā piesaiste jaunajai dziesmai paliks ar patreizējo laiku, kad tauta tiek aicināta vēlreiz atmosties, un to dziedās tie, kas 1988. gadā vēl nemācēja runāt vai pat nebija dzimuši. Noslīpētas emocijas noslīpētā dziesmā noslīpētam laikam, kad noslīpēti PR speciālisti aicina noslīpētu tautiņu uz noslīpētu atmodu…
Lūk, “jaunā” dziesma, lūk, arī “vecā”. Domājiet paši.