Ievērojāt, ka Baltā Truša bloga sānu slejā dažu citu jauno starpā ir parādījusies arī sadaļa “Trusis čivina”? Tur automātiski iet daži jaunākie ieraksti no mana twitter konta – whiterabbit_lv. Ja izmantojat šādu lietu, droši pievienojieties un sekojiet! Starp citu, šie paši ieraksti ne mazāk automātiski arīdzan dublējas draudzīgajā portālā, varat sekot arī tur. Bet twitter plašumos minētais konts darbojas pavisam nesen, uzsākts tūdaļ pēc pirms kādām dienām notikušā Twetup02. Līdz šim šo sistēmu izmantoju tikai organizāciju darba ietvaros, piemēram, vēstot par politiskajām aktualitātēm, tāpat improvizācijas teātra jaunumiem, kā arī sev tik tuvās Juglas suņu patversmes ikdienu.

Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.

Raudzīt plašāk…

Ar ikkatram vecpuisim raksturīgo šausmu sajūtu esmu apjautis, ka pavisam drīz zaudēšu kādu ilggadēju cīņubiedru, ko no kaujas lauka aizraidījusi sirdī iešauta bulta. Daudzi no tiem, kas mani pazīst dzīvē, zina arī šo cīnītāju Jāni, biežāk gan sauktu par Mintonu. Lūk, fotogrāfijā abi manās vaimanās vainīgie – tā, starp citu, tapusi tai pirmajā 2007. gada 3. augusta stundā, kad vispār iepazinos ar veiksmīgo mednieci Agati.

Ieraksta turpinājumā esmu gatavs Jums piedāvāt vēl dažas bildītes – taču tajās gan aicinu īpašu māksliniecisko vērtību nemeklēt. Tās lielākoties tapušas gandrīz nejauši un šeit ir tikai kā nelielas hronikas veida veltījums topošajiem laulātajiem draugiem – Agatei un Jānim.

Raudzīt plašāk…

Šis nu gan ne tuvu nebūs tik garš un skaists ieraksts kā viņgadējais, tomēr pavisam bez atzīmēšanās arīdzan neiztikšu. Runa iraid par manu kārtējo dzimšanas dienu, kurai šoreiz bijis raksturīgs skaitlis 30. Kas ir gana daudz un tamdēļ vien jāpiemin, kā man liekas…

Pasākums bija sadalīts trejās daļās, no kurām pirmā bija kulturāla, otrā traka un trešā vispār bez komentāriem. Kulturālajā daļā tiku teātra “Hamlets” telpās saaicinājis teju pussimtu dažādu ļaužu, no kuriem daļa priecēja citus ar visādiem priekšnesumiem – mūziku, eksotiskām dejām, dzeju, teātra improvizācijām u.c. Otrā daļa ar kāda īpaša koncerta apmeklējumu bija domāta man vienam, lai dotu viesiem iespēju pieklājīgi aizlaisties no trešās – kā mēdz teikt, neoficiālās.

Bet ko nu es te vārīšos… Lai Jums labāk acis priecē ne mani teksti, bet gan neliels video ieskats pasākuma pirmajā daļā. Saraustīts un haltūrēts – bet tas nekas. Tā vajag.