Par pārsteigumu pašam – divi aizmirsti panti, kurus esmu sev svešākā mēlē rakstījis nesenā Jaungada svinību rītā. Taisnības labad gan steidzu liecināt – biju skaidrā (pusglāze šampanieša pa visu nakti) un turklāt gluži labā noskaņojumā, dzejas gars nāca kā iedvesma no pirms tam dzirdētajiem cita autora (pat autores) darbiem un bija tāds kā mirkļa eksperiments.

Ar ikkatram vecpuisim raksturīgo šausmu sajūtu esmu apjautis, ka pavisam drīz zaudēšu kādu ilggadēju cīņubiedru, ko no kaujas lauka aizraidījusi sirdī iešauta bulta. Daudzi no tiem, kas mani pazīst dzīvē, zina arī šo cīnītāju Jāni, biežāk gan sauktu par Mintonu. Lūk, fotogrāfijā abi manās vaimanās vainīgie – tā, starp citu, tapusi tai pirmajā 2007. gada 3. augusta stundā, kad vispār iepazinos ar veiksmīgo mednieci Agati.

Ieraksta turpinājumā esmu gatavs Jums piedāvāt vēl dažas bildītes – taču tajās gan aicinu īpašu māksliniecisko vērtību nemeklēt. Tās lielākoties tapušas gandrīz nejauši un šeit ir tikai kā nelielas hronikas veida veltījums topošajiem laulātajiem draugiem – Agatei un Jānim.

Raudzīt plašāk…