Tā nu sanāk, ka es jau dažus gadus ik pa brītiņam šur un tur publicēju kabrioletu fotogrāfijas, bet nekad tā pa īstam neesmu pastāstījis, kāpēc to daru. Šoreiz tomēr pamēģināšu, hehe.

Tātad, kā jau zināt, ir mans savs īpašais vaļasprieciņš – kustības “UrbanTrip” organizēšana. Kustībai piesaistītās fotogrāfu apvienības projektu ietvaros kādreiz sanāca iepazīties arī ar lielisko brīvmākslinieku Garjāni (iespējams, viņa vārds ir Jums pazīstams vēl no deju kluba “Super FM” laikiem, ha), kurš tāpat labprāt iesaistās mūsu aktivitātēs. Savukārt, viņa lielā mīlestība ir automašīnas bez jumta – un šīs mīlestības tiešais rezultāts pirms dažiem gadiem materializējās kā Latvijas Kabrioklubs.

Raudzīt plašāk…

Re, saistībā ar vakardienas deju akciju, ko jau še aprakstīju, ir publicēts arī samontēts videorullītis. Ja labi ieskatīsieties, ik pa brīdim redzēsiet tajā arī mani, lēkšojot apkārt ar fotoaparātu ķepās. Protams, man jāatzīst, ka vakar es Jūs nedaudz mānīju, pauzdams galēju neziņu par pasākumu (jo arī mans vārds ir video titros) – taču tā jau vajag, kad gatavo pārsteigumu. Skatieties video – labs garastāvoklis garantēts!

Šodien kārtējo reizi saņēmu jautājumu: “Kā Tu, Džerij, īsti izklaidējies?” Un jāsaka, ka jautājums vietā, jo pēdējā laikā (krīze?) teju visi hobiji šādā vai tādā veidā pārvērsti darbā. Fotografēšana? Lūdzu, fotogrāfs Jūsu rīcībā. Ūdenspīpes? Nekādu problēmu, uzliksim Jūsu banketā. Rakstīšana? Reklāma? Ij nerunājiet… Tad nu nākas kādu brīdi padomāt, ko lai nosauc par izklaidi. Piedāvāju Jūsu uzmanībai kādu senāku video, kurā notiekošais tomēr no manas puses tiek uztverts kā izklaide, jā gan.

Kaut kādā mērā tas saistās ar manu rūpju bērnu UrbanTrip – toreiz ar kādiem trejiem desmitiem ļautiņu no dažādām valstīm uzspērāmies uz daudzstāvu grausta jumta, līdzi pa ļodzīgām kāpnītēm ar bailīgi ne mazāk ļodzīgām kājiņām uznesot smagu aparatūru (piemēram, ledusskapja apmēru strāvas ģenerātoru) un gardu pārtiku. Re, kas no tā visa iznāca:

Ar ikkatram vecpuisim raksturīgo šausmu sajūtu esmu apjautis, ka pavisam drīz zaudēšu kādu ilggadēju cīņubiedru, ko no kaujas lauka aizraidījusi sirdī iešauta bulta. Daudzi no tiem, kas mani pazīst dzīvē, zina arī šo cīnītāju Jāni, biežāk gan sauktu par Mintonu. Lūk, fotogrāfijā abi manās vaimanās vainīgie – tā, starp citu, tapusi tai pirmajā 2007. gada 3. augusta stundā, kad vispār iepazinos ar veiksmīgo mednieci Agati.

Ieraksta turpinājumā esmu gatavs Jums piedāvāt vēl dažas bildītes – taču tajās gan aicinu īpašu māksliniecisko vērtību nemeklēt. Tās lielākoties tapušas gandrīz nejauši un šeit ir tikai kā nelielas hronikas veida veltījums topošajiem laulātajiem draugiem – Agatei un Jānim.

Raudzīt plašāk…