Ceļojumā pārlasīju savai sirdij un prātam tuvāko kiberfantastikas gabalu – ukraiņa Sergeja Lukjanenko “Atspulgu labirintu”. Kādreiz tiku pasācis to tulkot, tomēr nobijos no apjoma – turklāt pašam taču tik un tā visvairāk tīk to lasīt krievu mēlē. Bet sevišķi tuvs tas tapis stāstā ietvertās filozofijas dēļ, kamdēļ pārlasīts jau vairākas reizes. Nav brīnums – autors pēc izglītības ir psihiatrs un profesionāli darbojas kā psihologs, rakstot vairāk hobijam. Vairākas viņa grāmatas ir manā “zelta plauktiņā”. Lūk, pāris citātu no minētā darba manā tulkojumā:

“Psiholoģija, saskaņā ar vispārpieņemto, ir ārkārtīgi vienkārša zinātne. Cilvēki, kas nespēj patstāvīgi iedzīt sienā naglu vai sarīmēt pāris rindiņas, ne mirkli nešaubās par savu spēju saprast – un tiesāt citus.”

“Mēs esam virtuālo pasauli pārvērtuši par reālās dzīves parodiju. Bet parodijas nemēdz būt labākas par oriģināliem. Tām ir cits uzdevums – izsmiet, parādīt pirmavota neveiklību un bezjēdzību. Bet mēs nespējam izmainīt pasauli. Un tāpēc šai parodijai ir atņemta jēga. Tā nav rāviens uz priekšu, bet tikai solis sāņus.”

► Darbu kopumā var izlasīt, piemēram, te: Лабиринт отражений

Nē, tas pat īsti nav pareizais apzīmējums. Precizēšu – man latvju politiskā ikdiena ir nenormāli noriebusies. Ar visu tās divkosību, zemiskumu, regulārajām nodevībām, sīkmanisko domāšanu, nemitīgo ieciklēšanos uz materiālismu un aizmiršanu par cilvēciskām vērtībām. Taču es tajā tik un tā palikšu, interesēšos un aktīvi piedalīšos – dēļ vārdiem, kurus reiz teica īru politfilozofs Edmunds Bērks: “All that is necessary for the triumph of evil is that good men do nothing.”

Tas ir – viss, kas nepieciešams ļaunuma uzvarai, ir panākt, lai labi cilvēki neko nedara. Kas patiesībā ir vislabākais skaidrojums Latvijas patreizējām politiskajām un ekonomiskajām nedienām – jo, kā jau esmu agrāk rakstījis, tieši Latvijā ir Eiropas valstīs visproblemātiskākā situācija cilvēku sabiedriski politiskās līdzdalības sektorā. Ja daudzās pasaules valstīs pašiem iedzīvotājiem liekas pilnīgi normāli līdzdarboties tiklab visdažādākajās nevalstiskajās organizācijās, kā arī valsts un pašvaldību institūciju darbā, pie mums tas joprojām ir raksturīgi tikai pavisam nelielai sabiedrības daļai… Diemžēl. Bet kāpēc lai valdību uztrauktu tādas sabiedrības problēmas, kura pati par to risināšanu nemaz neinteresējas?

Nedaudz statistikas: Apburtais loks Latvijas politikā

Nē, šis nebūs par politiku – vienkārši atradu savus agrīno tīņa gadu pierakstus, kur esmu prātojis par Dieva demokrātisko iedabu. Nosauksim to, teiksim, par filozofiju.

Tobrīd rakstīju par nepieciešamību dibināt Racionāldemokrātu filozofijas skolu, kurā kā viens no elementiem būtu Dieva dabas analīze. Es to iedomājos kā Dieva pielīdzināšanu datora procesoram, kurš lūgšanas no ļautiņiem saņem pa speciālām datu līnijām, tikai Dieva gadījumā to ir neskaitāmi daudz. Atkarībā no paša lūdzēja garīgās formas šīm lūgšanām tiek piešķirts tādas vai citādas prioritātes statuss. It kā varētu domāt, ka šādā sistēmā it visām lūgšanām būtu jātiek agrāk vai vēlāk izpildītām, bet nē. Tā kā lūgšanu ir miljoniem ik sekundi, tajās parādās arī daudz pretrunīgu, savstarpēji izslēdzošu lūgšanu – tās tad arī tiek “neuzklausītas”…

Vēl daudz citu pārdomu man tobrīd bijis pierakstīts, taču nevar jau tā uzreiz visiem stāstīt. Nodomās vēl, ka Džerijs jau bērnībā ir bijis traks un tātad šobrīd pavisam neārstējams, hehe.