Šis raksts pilnīgi noteikti satur diskriminācijas un ciniska humora pazīmes – un par to nu esat brīdināts, he.

Vakar pamatīgā ļaužu pulkā svinējām kādu vārda dienu – un starp daudzajām jautrajām virtuves sarunām, kā jau tagad pieņemts, paspējām krietni apsmiet arī dažādu jauno kustību un sociālo mediju tēmu. Re, te būs viena no procesā dzimušajām shēmām.

Spēle “GeoBomzings”

Apstākļi: tusiņš. Virs daudzdzīvokļu mājas pagalma no loga virzienā uz leju tiek izvietota noteikta diametra caurule, kuras ārējais gals ir kustināms attiecībā pret daļēji fiksētu iekšējo. Pa cauruli, to vienlaikus kustinot, dažādos laika posmos tiek slidinātas tukšās pudeles, kas attiecīgi novietojas dažādos pagalma stūros. Tiklīdz tas ir noticis, katras pudeles novietojuma dati tiek publicēti Twitter un Facebook.

Tai pat laikā mikrorajonu bibliotēkās un citos bezmaksas interneta pieejas vietās uzturas personas bez noteiktas dzīvesvietas un iztikas līdzekļiem, kas šo informāciju lasa un dodas uzmeklēt pudeles, lai tās nodotu stikla taras pieņemšanas punktos un saņemtu materiālu atlīdzību.

Protams, lai piekļūtu datiem, notiek sīva konkurence par vietu pie bibliotēku datoriem, kas no valsts statistiķiem tiek iztulkots kā zinību kāre. Tiek secināts, ka vienkāršo iedzīvotāju vidū pieaugusi interese par zināšanām, atnāk izglītības ministrs Roberts Ķīlis un visus nopelnus pieraksta sev.

Fin.

Tikko nāku no LU SZF notikušās diskusijas par sociālajiem medijiem. Devos turp ne jau tāpēc, ka būtu cerējis ko sev jaunu uzzināt. Bet gribējās pavērtēt publiku, paklausīties auditorijas jautājumos, kas cilvēkus interesē, kas ne, un tādā garā. Te tūdaļ prātā iešaujas kādas apmeklētājas komentārs – jautājumu no SZF studentiem tikpat kā nebija. Pat no tiem, kuri paši, kā pēc sarunām varēja noprast, pat raksta savus akadēmiskos darbus tieši par šo tēmu. Gandrīz visi jautātāji bija “cilvēki no malas”. Vai tas nozīmē, ka viss tāpat ir skaidrs? Drīzāk otrādi – ka nekas nav skaidrs.

Šo pēdējo atziņu ar savu izturēšanos apliecināja pat DELFI redaktors Ingus Bērziņš, kurš gan runājot savu piederību pie šī medija neatklāja. Galvenais, ar ko ievērojams bija viņa komentārs, bija apliecinājums, ka viņš pats esot tāds cilvēks, kurš līdz šim neesot reģistrējies itin nevienā sociālajā portālā un arī priekšdienās to nekad neplānojot darīt. Te nu ir tas izpratnes jautājums – acīmredzot, pastāv uzskats, ka sociālie e-servisi aprobežojas ar draugiem.lv un Facebook, vai vēl varbūt Twitter. Noturējos tomēr nepajautājis, vai tad DELFI foto un video galeriju sistēma arī nav šāds sociālais serviss.

Kopumā jāsecina viens – vēl ilgs, ļoti ilgs laiks paies, kamēr vietējā sabiedrība būs gatava pieņemt sociālos portālus kā kaut ko vairāk nekā tikai ikdienas “čatiņa” vietu. Un brangus labumus (tai skaitā ij garīgos, ij materiālos – lasīt: finansiālos) līdz tam brīdim iegūs tie nedaudzie, kas šobrīd ir spējuši paraudzīties tālāk par deguna galu. Visvairāk tieši uz to rēķina, kuri šobrīd skeptiski smīkņā: sak, man jau to visu nevajag.