Nu jau krietnu laiciņu kinoteātris “Splendid Palace” piedāvā skatītājiem patiesi saistošu izklaidi – pasaules slavenāko operu tiešraides, kas tiek translētas veselā rindā Eiropas valstu. Taisnības labad gan jāteic, ka kopš kāda laika ar to pašu nodarbojas arī “Kino Citadele” un, iespējams, vēl kāds no pašmāju kinoteātriem – taču “Splendid Palace”, toreiz vēl “Kino Rīga”, bija pirmie. Tamdēļ arī pasāku attiecīgās tiešraides apmeklēt tur, un mēdzu (ar dažiem apstākļu uzspiestiem izņēmumiem) uz tām piestaigāt joprojām. Bet nu par to, kamdēļ tas man šķiet tik tīkams pasākums. Raudzīt plašāk…

Varētu likties, ka virsrakstā minētais ir kāds nirvānai līdzīgs stāvoklis, bet nē – tā ir valsts Āfrikā, pasaulē visvairāk pazīstama kā viena no lielākajām dimantu ieguves vietām. Tomēr ir arī kāds fakts, ko dimantu kārie ļaudis visbiežāk piemirst – šajā valstiņā mīt arī cilvēki, turklāt vietumis pat ļoti interesanti, talantīgi cilvēki, kuri rod dzīvesprieku un laimi tik vienkāršos veidos, kādos mēs jau sen vairs to neprotam… Lūk, esmu atlasījis dažus video, ar kuriem vēlos padalīties arī Jūsu pusē monitoriem.Raudzīt plašāk…

Ja Hese reiz salīdzināja moderno džeza mūziku ar jēlas, asiņainas gaļas izgarojumiem – precīzu citātu tagad neatcerēšos, interesenti var atsvaidzināt atmiņā viņa stāstu “Der Steppenwolf”, – es laikam gan gaumes robežās esmu palicis tomēr pie tās džeza daļas, kas kā dzīvi, pūkaini kaķēni valstās saulainā mauriņā. Apmēram tādas asociācijas manī rada arī grupas “Camillas” repertuārs, kuras 5 gadu jubilejas koncerts vakar gādāja baudījumu manām ausīm un sildīja sirdi.

Tā ir dzīvespriecīga, gaiša mūzika. Un rada dzīvespriecīgas, gaišas emocijas un domas, kas mūsdienu Latvijā šķiet esam arvien retāka parādība – uz vispārējā negatīvisma fona. Bet es Jums saku – daudz jaukāk par valdības lamāšanu privātā virtuvē ir dziedāt līdzi Laimas pantiņam par pasaules mainīšanu vai šūpot galvu Zīles flautas treļļu ritmā, he. Nemaz nerunājot par gardo svētku kliņģeri pasākuma noslēgumā.

Un jā, kā gluži dabisks turpinājums tam likās “Nabaklab” apciemošana, kur par pozitīvismu savukārt gādāja Boba Mārlija garīgie mantinieki – ska un regeja mākslinieki. Satiku daudz senu, senāku un pavisam senilu paziņu no tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un tādā garā. Kazi, varbūt velti kādā dzīves posmā esmu no tā visa norobežojies un gājis citu ceļu, upurēdams idiota sapni apšaubāmam reālismam. Bet tomēr – joprojām nepamet sajūta, ka šis ir iedvesmas pavasaris un arī vasara būs tāda pati, pilna ar radošiem cilvēkiem no pagātnes un tagadnes un ne mazāk radošiem darbiem. Piedalīsies?