Varētu likties, ka virsrakstā minētais ir kāds nirvānai līdzīgs stāvoklis, bet nē – tā ir valsts Āfrikā, pasaulē visvairāk pazīstama kā viena no lielākajām dimantu ieguves vietām. Tomēr ir arī kāds fakts, ko dimantu kārie ļaudis visbiežāk piemirst – šajā valstiņā mīt arī cilvēki, turklāt vietumis pat ļoti interesanti, talantīgi cilvēki, kuri rod dzīvesprieku un laimi tik vienkāršos veidos, kādos mēs jau sen vairs to neprotam… Lūk, esmu atlasījis dažus video, ar kuriem vēlos padalīties arī Jūsu pusē monitoriem. Click here to read more.. »
Jēla gaļa un Jamaikas palmas
Ja Hese reiz salīdzināja moderno džeza mūziku ar jēlas, asiņainas gaļas izgarojumiem – precīzu citātu tagad neatcerēšos, interesenti var atsvaidzināt atmiņā viņa stāstu “Der Steppenwolf”, – es laikam gan gaumes robežās esmu palicis tomēr pie tās džeza daļas, kas kā dzīvi, pūkaini kaķēni valstās saulainā mauriņā. Apmēram tādas asociācijas manī rada arī grupas “Camillas” repertuārs, kuras 5 gadu jubilejas koncerts vakar gādāja baudījumu manām ausīm un sildīja sirdi.
Tā ir dzīvespriecīga, gaiša mūzika. Un rada dzīvespriecīgas, gaišas emocijas un domas, kas mūsdienu Latvijā šķiet esam arvien retāka parādība – uz vispārējā negatīvisma fona. Bet es Jums saku – daudz jaukāk par valdības lamāšanu privātā virtuvē ir dziedāt līdzi Laimas pantiņam par pasaules mainīšanu vai šūpot galvu Zīles flautas treļļu ritmā, he. Nemaz nerunājot par gardo svētku kliņģeri pasākuma noslēgumā.
Un jā, kā gluži dabisks turpinājums tam likās “Nabaklab” apciemošana, kur par pozitīvismu savukārt gādāja Boba Mārlija garīgie mantinieki – ska un regeja mākslinieki. Satiku daudz senu, senāku un pavisam senilu paziņu no tiem laikiem, kad zāle bija zaļāka un tādā garā. Kazi, varbūt velti kādā dzīves posmā esmu no tā visa norobežojies un gājis citu ceļu, upurēdams idiota sapni apšaubāmam reālismam. Bet tomēr – joprojām nepamet sajūta, ka šis ir iedvesmas pavasaris un arī vasara būs tāda pati, pilna ar radošiem cilvēkiem no pagātnes un tagadnes un ne mazāk radošiem darbiem. Piedalīsies?
Kā izklaidējas policija
It kā nepiederu (vai vismaz šī bloga ietvaros cenšos) pie tiem ļautiņiem, kas steidz pārpublicēt teju katru ievēroto video vai bildīti – taču šī būs no tām retajām reizēm, kad tomēr nenoturēšos. Manuprāt, materiāls diezgan unikāls un sabiedrībai vēlami demonstrējams ar mērķi vairot gaišās emocijas.
Lieta grozās (jocīga frāze, vai ne?) ap itāļu policijas motociklistu paraugdemonstrējumiem tā ap 1950. gadu. Citiem būtu ko pamācīties – gan tīri tehniski braukšanas mākslas ziņā, gan arī, domājot par lepošanos ar savu profesiju.
P.S. skatīties ar skaņu!
Laiks, kurā dzīvoja Keineps
autors: Džerijs Šterns
datums: 2002. gads
Viņi sēdēja upes krastā uz zaļi krāsota metāla soliņa. Ūdens saules gaismā vizuļoja un žilbināja tiem acis. Ik pa brīdim virs ūdens izlēca kāda zivs, lai pēc sekundes ar lielāku vai mazāku plunkšķi – atkarībā no tās izmēra – iekristu atpakaļ. Kā jau tas mēdz būt.
- Vai zini, es vēl reizēm domāju par Atni. Nevaru saprast, ko biju viņā atradis.
- Eburg, tu kļūdies savās domās. Pats taču labi zini, ko biji viņā atradis. Ja rezultāts neattaisnoja tavas cerības… drīzāk tev vajadzētu padomāt par sevi. Jautājums ir nevis “ko?”, bet – “kā?”. Kā tu spēji viņā atrast to, kā tur nemaz nebija. Atbilde ir meklējama tevī pašā.
- Varbūt es Rahidā drīzāk meklēju Atnes aizvietotāju? Kaut gan nevienu cilvēku nevar aizvietot ar citu.
- Pasaulē nav neaizvietojamu cilvēku. Bet ir neaizvietojamas emocijas. Dažādi cilvēki var just vienu un to pašu, bet katram ir savs veids, kā to darīt. Ja tu esi mīlējis pagātnē, bet nu mīlestības objekts ir cits, arī mīlestība tad ir citāda. Uzskatāmības labad pieņemsim, ka mīlestības enerģija slēpjas noteiktā cilvēka organisma iecirknī. Katrā no gadījumiem tā tiek ņemta no cita sektora, tā ir ikreiz cita enerģijas daļa, kurai piemīt tomēr savas neatkārtojamas īpašības.
- Es nezinu… Bet Keinep, vai tu kādreiz…
Mistera Eburga jautājums palika nepabeigts. Spalgi iekaucās sirēna, kāda balss skaļrunī nokremšļojās un tad nenovēršami vēstīja:
- Mister Eburg, mister Keinep, jūsu laiks ir beidzies. Esiet tik laipni sekot misteram Sikcefatam; viņš aizvedīs jūs uz dezinfekcijas kameru.
Misters Keineps un misters Eburgs piecēlās kājās un devās likuma sargu virzienā, tikai uz mirkli apstājušies, lai cieši paspiestu viens otra roku. Policisti nenolaida šauteņu stobrus; vienpadsmit tēmekļi pavadīja abus zinātniekus līdz pat dezinfekcijas kamerai.
Nākamajā dienā laikraksts “EnKo” kārtējo reizi publicēja pāris rindiņas par godu notikušajam: “Vakar zinātnieki K.Eburgs un Z.Keineps saņēmuši atalgojumu par pašaizliedzīgu darbu valsts un nācijas labā. Pretēji savu priekšgājēju rīcībai, abi iepriekšminētie naudas balvas vietā izvēlējušies sešdesmit minūtes garu uzturēšanās atļauju pasaulē vienīgajā Zaļajā sektorā, kas ir mākslīgi radīts arhaisks atgādinājums par planētas sākotnējo izskatu. Cik savādi, ka atrodas vēl cilvēki, kuriem tīk atminēties nepilnīgo un kroplīgo. Šodien numurā…”