Jauns gardums manā mūzikas virtuvē ir ienācis krievu mūziķa un skaņu režisora Romāna Litvinova personā, kurš skatuves tuvumā dēvē sevi par Mujuice. Pēc profesijas būdams grafiskais dizaineris, viņš kādreiz pasācis aizrauties ar nelielu skaņdarbu sacerēšanu klavierēm, līdz tā ap 2004. gadu, būdams vien 19 gadus vecs, nonācis līdz muzikāliem meklējumiem eksperimentālās elektronikas pasaulē un drīz apbūris tūkstošiem prātu (un dzirdes aparātu). Continue reading »
Radās vēlme, kas nepamet, dalīties arī ar Jums šajā mūzikā – lūk, divi mūzikas video, kurus esmu iecienījis pēdējā laikā. Abi viena meistara mūzikai – jau vairākkārt šajā blogā minētā dāņu elektroniskās mūzikas komponista Andersa Trentemollera darbiem. Tāpat vien.
…Even Though You’re With Another Girl
Sycamore Feeling
Brīnišķīgs fragments no pilnīgi ārprātīgas filmas. Rekomendēju ij vienu, ij otru gadījumam, ja vēlaties uz brīdi atslēgt smadzenes no skarbās esības un iztīrīt operatīvo atmiņu, lai no jauna dzīvē atgrieztos ar pilnvērtīgam darbam gatavu sistēmu.
Diezgan būtiska daļa manas dzīves pieder elektroniskajai mūzikai, siltas jūtas pret kuru meklējamas jau bērnībā. Kaut kādā mērā tas varētu būt saistāms ar laiku, kad es gāju uz sporta rokenrola nodarbībām, kur tīri atslodzei pasniedzēja mēdza mūs palutināt arī ar citām dejām – sākot ar tango, turpinot ar lambadu un nobeidzot pat ar break-dance elementiem, iz kuriem tad nu tā augšminētā kāre varēja dzimt. Lielāks nopelns pie tā gan ir manis ap to pašu laiku iemīlētajiem mūziķiem, par kuriem mazliet jau vēstīju iepriekšējā ierakstā – DEVO un YELLO. Un vēl jo nopietnāk – ART OF NOISE. Ļoti interesants kolektīvs, kas laikam gan viens no pirmajiem (tā ap 1983. gadu) sāka nopietni aizrauties ar mūzikas sampleriem un t.s. sintētisko popmūziku. Continue reading »
“Raimonda Paula dziesmas viena rāvienā izkonkurēja trokšņus un ritmus. Liekas, ka viņa dziesmu popularitāte izskaidrojama tieši ar to, ka kompozīcijas ir neparasti melodiskas un atbilst pilnīgi citiem estētikas kritērijiem, kādus izvirza hipiji. Praktiski vairums klausītāju vienkārši nejūt vajadzību pēc ritmiskiem trokšņiem, kas varbūt saprotami (?) atsevišķiem mūzikas gardēžiem.” – tā topošais psihiatrs I. Eglītis reiz rakstīja par hipiju mūziku. Interesanti, ko viņš būtu teicis, ja viņam jau toreiz būtu bijusi iespēja dzirdēt Viljama Gisela daiļradi?
Viljams Gisels ir beļģu datordizaineris un breakcore mākslinieks, vairāk pazīstams ar savu skatuves vārdu Droon. Breakcore mūziku izskaidrot ir grūti, tā ir jādzird – un paskaidrot, kā tāda var patikt, ir vēl grūtāk, taču fanu tomēr netrūkst. Droon zināmākā kompozīcija, kas klejo internetā, ir pēc “Dienvidparka” motīva veidotā “Cripplefight”, taču dažuviet pieejamas arī citas. Līdz pat 2006. gadam, tomēr kļūdams arvien populārāks, Gisels arvien vēl nebija izdevis nevienu oficiālu ierakstu, viņa kompozīcijas bija pieejamas tikai mp3 formā; minētajā gadā tika izdotas 2 “dziesmas” – Hold The West In Hand un Barndance.
Interesanta īpatnība, kas uz skatuves tūdaļ atšķir Droon no daudziem citiem viņa kolēģiem – viņš nestāv pie datora, bet lēkšo pa skatuvi un spēlē no sava pašizgudrota “keytar”, kas ir datora klaviatūra, uzmontēta uz V-stila ģitāras formā veidota paneļa. Pats Droon apgalvo, ka tas esot “krietnāks rokenrols” nekā nekustīga skatīšanās datora monitorā.