Pirms pāris gadiem, kad galvenais politiskās telpas notikums bija “valodas referendums”, sašutis tulkoju Jums kādu aktīvista Lindermana bloga rakstu, kurā autors bija izvērsis pret latviešu valodas vēsturi vērstu propagandu, vienlaikus latviskajos medijos aicinot uz toleranci un brālīgu draudzību – acīmredzot, te bija cerība uz to, ka latvieši krievu valodu vairs nemācās, tajā nelasa. Un lielā daļā gadījumu tā diemžēl ir taisnība. Taču šodien manas uzmanības lokā nonāca kāds materiāliņš, ar kuru salīdzinot, Lindermans klusi dodas telpas stūrī, lai nomierinātu nervus ar kādu paciņu cigarešu. Arī to nu esmu nolēmis iztulkot, jo paziņu lokā ir krietns daudzums cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ krievu mēlē nav ielauzījušies, bet kuriem šādas lietas būtu jāzina – sākot ar cilvēkiem “parastajiem” un beidzot ar augstu amatu politiskajiem darboņiem. Raudzīt plašāk…
Tag: eiropas savienība
Latvijas iedzīvotāji politiskajās partijās
Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.
Eirobomža sūrais ceļš
Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.
2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā
pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis
Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).