Analizējot ārzemju pieredzi sociālo kampaņu rīkošanā politiskajā atzarā, jāsecina, ka ārzemju kolēģi mūs ir apdzinuši par daudziem gadiem. Bez šaubām, te nav runa tikai par nozares profesionāļu esamību; tāpat jārunā arī par katras kampaņas mērķauditorijas raksturojumu – Latvijas sabiedrība ir daudz konservatīvāka un inertāka kā vairumā citu Eiropas un pasaules valstu.
Viens no iemesliem, kas varētu būt pamatā sabiedrības zemajam iesaistīšanās līmenim, ir radusies izteiktā plaisa starp cilvēkiem un varu – lielākoties informācijas trūkuma veidā. Cilvēki izrādās maz informēti par demokrātisko procesu lomu valsts attīstībā, personīgās iniciatīvas nozīmību. Un vienlaikus šis zemās iesaistīšanās līmenis tikai vēl vairāk veicina plaisas esamību.
Pēdējā gada notikumi liecina par Latvijā iestājušos smagu sabiedrības uzticības krīzi esošajai valsts varai, kas vienlaikus radījusi uzticības trūkumu jebkurai iespējamai alternatīvai – cilvēki vienlīdz netic pie varas esošajām partijām, kā arī faktam, ka kaut kas varētu mainīties, ja to vietā stāsies citas. Viens no iespējamajiem šādas situācijas cēloņiem ir sabiedrības ārkārtīgi zemais iesaistīšanās līmenis – rezultātā cilvēki neasociē politiķus ar sevi, bet uztver tos kā no pārējās sabiedrības attālinātu, noslēgtu grupu, kuras vienīgā interese ir personīgā labuma vairošana. Tādējādi veidojas apburtais loks – lai valstī kaut kas mainītos, ir jārada alternatīva esošajai varai un cilvēku ticība tai, bet lai rastos šī alternatīva un ticība tai, valstī kaut kam ir jāmainās…
Šis būs stāsts par fotogrāfu piedzīvojumiem Eiropā. Kādureiz, priekš kādiem simts gadiem – bet patiesībā tā ap 2006. gada pavasari kopā ar Lieni un Ervinu tikām braukuši uz Grenobli (Francijā), lai prezentētu fotogrāfu apvienības UrbanTrip 2005. gada projektu “Daba pilsētā. Pilsēta dabā”. Šovakar, pa piemirstākām datora ārēm klaiņojot, atradu šīs vizītes liecību fragmentus, un nu esmu nolēmis mūsu toreizējām atmiņām piespiedus kārtā pievērst arī Jūs. Bet nu par visu pēc kārtas.
Foto no Saeimas Sarkanās zāles, kurā pirms pāris dienām tuvējo Eiropas Parlamenta vēlēšanu sakarā notika deputātu kandidātu sarakstu kārtas numuru izloze. Starp citu, manai sirdij un prātam tuvākie politiķi (ne tie, kas redzami attēlā) šajā izlozē ieguva 4. kārtas numuru.
Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.
2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis
Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).