WhiteRabbit

Pēdējos gados tas ir kļuvis jau par tendenci – ikreiz, kad pašam liekas, ka dzīve beidzot ir sakārtojusies, atnāk paziņojums no augšas, ka tā ir bijusi tikai demo versija un turpmākai lietošanai paredzami nopietni ierobežojumi. Bet maksa ir pilna atteikšanās no sevis, dzīves principiem un tiesībām nenovērsties, uzlūkojot spoguļattēlu. Kur palikusi freeware laime?

Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.

Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam reklāmrakstam, biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones – “20 gadi nav šķērslis”.

Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!

Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu…

Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.

P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.

Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.

Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.

Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.

Sakiet, vai vārds “amorāls” ir cēlies no vārda “amore”? Tas brīnišķi atvieglotu dzīvi.

Nekādi nevaru saprast, vai man visa dzīve ir vēl priekšā vai jau pakaļā.

Tikai filmās kognitīvās disonanses plosīta galvenā varoņa tuvumā parādās citi personāži, kas izprot viņa sarežģīto iekšējo pasauli un palīdz atturēties no galēja pagrimuma. Dzīvē tādi ļautiņi biežāk iet bojā nepamanīti.

Filma “Стиляги”. Piecdesmitie gadi Krievijā, kur zeļ konflikts starp komjauniešiem un tiem, kas negrib būt tādi, kā visi… Vairāk džeza mūzikls kā filma, nereti pārspīlēts un pat smieklīgs, taču kopvērtējumā tomēr vairāk iesaku noskatīties, nekā neskatīties. Ir lieliskas epizodes, kuras pašas par sevi veselas filmas vērtas. Notikumu centrā ir komjaunietis ar dīvainu vārdu – Mels, kas it kā padomju jauneklim liekas īsti nepiestāvam, taču filmas gaitā tiek atklāts, kāpēc tas tā. Mels nejauši atklāj, cik brīnumaina var būt dzīve, ja cilvēks spēj izrauties no sistēmas – taču diemžēl ne viss vienmēr notiek tā, kā gribētu jaunieša sirds; dzīves realitāte aumež ienes savas korekcijas. Jūsu uzmanībai – viena no lieliskajām epizodēm filmā (pamatā izmantota Butusova dziesma un pinkfloidiskas noskaņas).