WhiteRabbit

Ar Jarānu es iepazinos tā ap 2005. gadu teātra klubā “Hamlets. Protams, kā jau letiņš un padomju laika bērns, zināju viņu daudz ilgāk, taču šeit bija izdevība tikties klātienē.

Toreiz Jarāns uzstājās kā viesmākslinieks Rolanda Zagorska studijas improvizācijas izrādē. Teikšu vienu – kā improvizators viņš ir klaji ģeniāls. Pusstundas laikā Jarāns jau bija manās acīs reabilitējies par visiem tiem garajiem gadiem, kuros mana trauslā estēta dvēsele tika plānveidā traumēta ar pliekanām TV formāta “humoristiskām” performancēm, kurā par tantukiem pārģērbti aktieri atstāsta simtreiz dzirdētas anekdotes. Improvizācija bija kā veldzējošs balzams manas sāpošās sirds brūcēm.

Uz “Hamleta” skatuves Jarāns ir bijis vairākkārt; diemžēl no mūsu pirmās tikšanās reizes bildītes šoreiz nevarēšu parādīt. Skaidri zinu, ka bija – bet ej nu tagad atrodi, kuru disku dzīlēs paslēptas. Še Jums drusku no 2007. gada.

Read more…

Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.

Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.

Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.

Šķiroju vakar ienākušās vēstules e-pastā, iebridu sen neaiztiktā katalogā, kur sakrājušās tikai kaut kādas seno gadu automātiskās vēstules no pāris portāliem. Viens no tiem – dzimšanas dienu apsveikumu portāls. Kāpēc es to stāstu? Nu re, bija man kādreiz meitene, kurai iesauka pasaules tīmeklī un arī ārpus tā bija Antikrists (ja godīgi, pat nezinu tam iemeslu). Un, kas ir šajā stāstā galvenais, – viņa ir dzimusi tieši Ziemassvētku datumā. Un tā nu man jau gadiem Ziemassvētkos nāk vēstules ar jautājumu: “Vai Tu atceries, ka šodien ir dzimis Antikrists?”

Pavisam nesen kādai paziņai bija dzimšanas diena, un tās priekšvakarā mēs sēdējām un visa cita starpā runājām arī par to, ka viņas mazā meita piesolījusi kā dzimšanas dienas dāvanu mammai pasniegt brokastis gultā. Interesanti, kā bērni īsti izprot šo jēdzienu – brokastis gultā? Vai tas nozīmē, ka nabaga jubilāram būs jāpamostas no tā, ka viņam uz galvas izber popkorna paku un palagā ielej kolu?

Jūtos vienkārši spiests vēstīt Jums par tik senu pasākumu, jo drīz te parādīsies stāsts arī par jau ceturtajiem šai pašā vietā un kompānijā svinētajiem svētkiem, tamdēļ neiztikt bez zināmas priekšvēstures.

Jautāts, kuri ir bijuši mani vislabākie Līgo svētki, atceros vairākus. Precīzāk, trejus. Pirmie no diviem bija pavadīti paša laukos, vieni atmiņā palikuši ar trakulīgu braukāšanos ar dīvainām automašīnām un klētiņā uzsprāgušu alus mucu, kas draugam Jurim lika ar putu piešķiestām brillēm kā lielam kurmim labu brīdi visai smieklīgi taustīties pēc gaismas (toties vakarā viņš revanšējās liktenim, plūkdams papardes ziediņu pie manas māsīcas); otrie pavadīti turpat, ar draugiem itin nejauši muļķojot iedzīvotājus (patiesi nekādi nevaru saprast, kas tiem lika noturēt mūs par mūziķiem, kas spēlēs klubā) un liktens atriebes mirklī nakts lietusgāzes laikā mēģinot izrakt iesprūdušo Audi no kaimiņa bietēm…

Bet trešie… eh, trešie bija, ir un droši vien būs paši tīkamākie manas dzīves gājumā. Svinēti tie tika 2006. gadā laukos pie Latvijas Aktieru savienības prezidenta Rolanda Zagorska kā vienots vairākdiennieks, sākot ar Rolanda sievas Lienes 30-gadi un beidzot ar jāņošanas paģiru dienu. Par to visu tad arī drusku sīkāk, cik nu atmiņā un pēc fotogrāfijām varēšu piemināmā sagrābstīt.

Read more…

Šis nu gan ne tuvu nebūs tik garš un skaists ieraksts kā viņgadējais, tomēr pavisam bez atzīmēšanās arīdzan neiztikšu. Runa iraid par manu kārtējo dzimšanas dienu, kurai šoreiz bijis raksturīgs skaitlis 30. Kas ir gana daudz un tamdēļ vien jāpiemin, kā man liekas…

Pasākums bija sadalīts trejās daļās, no kurām pirmā bija kulturāla, otrā traka un trešā vispār bez komentāriem. Kulturālajā daļā tiku teātra “Hamlets” telpās saaicinājis teju pussimtu dažādu ļaužu, no kuriem daļa priecēja citus ar visādiem priekšnesumiem – mūziku, eksotiskām dejām, dzeju, teātra improvizācijām u.c. Otrā daļa ar kāda īpaša koncerta apmeklējumu bija domāta man vienam, lai dotu viesiem iespēju pieklājīgi aizlaisties no trešās – kā mēdz teikt, neoficiālās.

Bet ko nu es te vārīšos… Lai Jums labāk acis priecē ne mani teksti, bet gan neliels video ieskats pasākuma pirmajā daļā. Saraustīts un haltūrēts – bet tas nekas. Tā vajag.

Pirms pāris nedēļām es sūkstījos, ka neesmu savulaik personīgo stereotipu un aizspriedumu dēļ apmeklējis “Jaunā Viļņa” festivālu, kura roka sadaļā spēlējusi tāda lieliska krievu grupa kā “Слот”. Un te pēkšņi uzzinu, ka tieši manā 30. dzimšanas dienā tā atkal būs Latvijā. Uztvēru to kā bezmaz zīmi no debesīm: jāiet! Steigšus pārplānoju savas iepriekš paredzētās jubilejas svinību grafiku, jau iepriekš atvainodamies viesiem, ka uz zināmu vakara daļu viņus pametīšu. Un nenožēloju: koncerts patiešām bija lielisks. Protams, te vēršos pie stila cienītājiem, jo grupas skanējums ir specifisks un patiks nebūt ne visiem.

Read more…