Ik pa brīdim uz galda un citur apkārt krājas gūzma ar visādiem papīreļiem, uz kuriem mirkļa domas un pārdomas pierakstītas. Reizēm pat krietnā pālī, iz kam izvēlētie mediji mēdz būt nez kur noplēsti un vizuāli nepievilcīgi. Un kādā brīdī to pēkšņi ir vienkārši par daudz – tāpēc nolēmu visspalvainākās no spalvainajām domām ierakstīt blogā, lai nepazūd. Protams, vispasaules tīmeklis arī var reiz izrādīties gluži pārejoša lieta – un viens blogu turošs serveris vēl jo vairāk, tomēr te es laikam pie vajadzības šos pierakstus ātrāk atradīšu, nekā kādos senos papīra kalnos rakādamies. Reiz gan man bija kladīte, kurā es tādas štelles mēdzu pierakstīt – taču to es arī kaut kur jau esmu dzīvoklī nozaudējis, he. Tad nu tā. Raudzīt plašāk…
Tag: doma
Mirušie blogo
Klejojot pa svešvalstu resursiem, izlasīju kādu domu, par kuru sākumā pasmīkņāju, bet pēc tam nāca aizdomāšanās… Autors runāja konkrēti par LiveJournal un pauda viedokli, ka dzīvojam unikālā laikmetā, kurā visi blogotāji pagaidām ir vēl dzīvi, bet tā nebūs vienmēr un tad nāksies attiecīgo resursu pārsaukt par DeadJournal.
Zināt, man ir gadījies piedzīvot kaut vai oranžajā to jocīgo sajūtu, kad kāds paziņu lokā pa retam (3x tfu!) aiziet bojā, bet paliek “dzīvs” viņa profils, pavisam neseni ieraksti dienasgrāmatā, fotogrāfijas u.c. Kamēr radi un draugi, ja vispār to kāds iedomājas izdarīt, pārliecina administrāciju, ka cilvēka patiešām vairs nav, tas kā spoks turpina saņemt vēstules, dažādus vērtējumus, rakstu un foto komentārus u.c. Tikai biedējoši klusē. Vēl no kāda portāla, kam pats sen esi aizmirsis paroli, atnāk atgādinājums par šī cilvēka dzimšanas dienu.
Ņemot vērā, cik aktīvi mēs šai laikmetā reģistrējamies visdažādākajos portālos un piesakāmies uz visādām e-akcijām, un veidojam paši savus blogus (īpaši “mūžīgajās” bezmaksas vietnēs) – top reizē baisi un interesanti, kā tad būs, kad notiks pirmās izteiktās web 2.0 paaudzes nomaiņa un internetā parādīsies desmitiem tūkstošu šādu “spoku”.
Slodzes analīze
Kā cilvēks var atpūsties, ja nav, ko kā? Tā nu es noguris dzīvoju.
P.S. meklēju darbu [CV]
Fotogrāfs: GarJānis
Drošība uz ceļiem
Rakājoties senos rakstu krājumos, atradu paša viņgad pierakstītās pārdomas par to, kā varētu nedaudz uzlabot gājēju drošību tramvaja sliežu tuvumā. Kā rādās, gājis toreiz biju gar Brīvības pieminekli un klausījies putnu skaņās. Nu, tajās, kas nāk no putnu atbaidīšanas ierīces pie Mildas zvaigznēm. Ieraudzīju tālumā braucošo tramvaju un iedomājos – kā būtu, ja tramvaji (to vadītāji), kad kāds nesas pāri ielai tam neparedzētā vietā, nevis zvanītos kā dulli, bet gan laistu no skaļruņiem troksni, kas ataino cilvēka notriekšanu, ķermeņu vilkšanu pa sliedēm, lūztošus kaulus un plīstošus iekšējos orgānus, upuru izmisuma un sāpju kliedzienus?