Atcerējos labu dialogu, kas telefoniski nesen norisinājās starp mani un kādu vīru, kas tautā pazīstams ar iesauku Ābols (savējie sapratīs). Zvana biedrs, aicina iedzert pa alum. No pieredzes saku, bez četriem-pieciem tur cauri netikt, un es…
Ābols: – Esi Vecrīgā? Varētu iedzert vienu alu!
Džerijs: – Nē, es nepiedalos.
Ābols: – Un es balsošu par Nacionālo apvienību.
Džerijs: – …ē?
Ābols: – Nu re, kā mēs viens otru apbēdinām! (smejas)
Labi rūkts, Ābol.
Dialogs naktī ar sareibušu meiteni no mūzikas pasaules – pāris minūtes pirms (viņas) iemigšanas. Pirmais teikums – no meitenes.
- iedomājos par manikīru.
- to biš?
- nu par nagu griešanu.
- to es sapratu, bet kādā sakarā?
- vienkārši es domāju, ir taču zeķes un Stenders.
- kādā sakarā tu par to tagad runā?
- es gribu palielināt vijoļu skaitu.
- kādu vijoļu?
- pirmo!
- ammm īsti nesapratu…
- nu bet ir taču Latvijā tā.
Ap šo brīdi es padevos un apklusu. Meitene iemiga.
Lomās:
Džerijs – Džerijs, Evita – Evita.
(fragments)
Džerijs: - Jāņos arī būsi?
Evita: - Nē, es tai laikā braucu ar Daci uz Venēciju.
Džerijs: - Eh, tad paliks manas papardes neapputekšņotas…