Tag: dāvanas

Šī gada 7. martā es svinēju savu 29-o dzimšanas dienu. Lai uzskaitītu visus tos, kas mani tovakar šādā vai tādā veidā sveica un godināja, diez vai pietiktu pat ar A3 formāta lapu (fonts 12, atstarpe 1,5 un tā tālāk). Visdažādākie ļaudis – sākot ar Rīgas pilsētas pašvaldības vadošajām amatpersonām un politisko partiju līderiem un beidzot ar mikrorajonu makrodzērājiem, – man spieda rokas, bučoja vaigus, dāvāja ziedus un pudeles.

Šeit lai tomēr pieminam tos, kas atnāca ciemos uz pēkšņi saplānoto vakara pasākumu. Rezervējot galdiņus, es teicu vietas augstās varas pārstāvjiem, ka būs apmēram desmit cilvēku, pie sevis nodomādams, ka varētu būt arī mazāk. Rezultātā dažādos laika periodos pie manis viesojās: mans politiskais un fotokolēģis Kristaps, bijusī kursabiedrene Kristīne ar savu vīru Ivaru, kurš arīdzan man ir trakoti labs draugs, tad mums pievienojās bijušais darba kolēģis Kristaps, klasesbiedrene Inta, draudzene Asnāte un fotogrāfe Sabīne. Mirkli vēlāk pie apvāršņa parādījās mans senais draugs Jānis no Jūrmalas, ar kuru kopā savulaik veikta ne viena vien everģēlība. Neilgi pēc tam ieradās vecais zēns Andris ar savu meiteni Ilzi, pēc tam mums trokšņaini pievienojās gadu gadiem neredzētais brālēns Einārs (kurš gan visiem stādījās priekšā kā dziedātājs Niks Riverss) ar savu sievieti Gunitu un viņas darba kolēģi, kas dēvēja sevi par Natu. Tad uz mirkli ieskrēja fotogrāfe Liene ar savu vīrieti, kura vārdu esmu diemžēl palaidis garām. Kā nākamie jāmin fotogrāfs Kaspars un poļu latvietis Dans, kas Latvijā viesojas tikai dažas dienas, kā arī šī Polijas ciemiņa pavadoņi – Kristīne, kuru līdz šim pazinu tikai virtuāli, un viņas paziņa Jānis. Vēl tur bija arī kāds cits Kristīnes paziņa, kura vārdu es laikam nemaz tā arī neuzzināju un kurš pie mums piesēdās tikai uz kādu brīdi. Ja man jautātu, vai bija vēl kāds, es atbildētu: iespējams. Taču nē, es vairs nespēju neko tādu atcerēties.

Lai gan tiku piekodinājis, ka dāvanas plānā nav paredzētas, daži no atnākušajiem tomēr pamanījās man iespiest ķepās šādas tādas mantas, kuras šeit gribu pieminēt – nevis tāpēc, lai uzsvērtu apdāvināšanas faktu, bet gan tāpēc, lai aprakstītu dažas patiešām interesantas lietas, kas man, tā teikt, arī pašam ir nu pavērušas jaunus apvāršņus. Un nē, es šeit nedomāju alkoholu, lai arī tā netrūka – tapu bagātāks par vienu 0.7 l pudeli 70% absinta, trauku īru krēma liķiera un “Jagermeister”, piemēram.

Taču ir arī tādas divarpus dāvanas, par kurām īpaši gribu pateikt paldies – jo tās ar manu dzīvi ir cieši saistītas joprojām. Tā jocīgā “pusdāvana” bija kolēģa Kristapa dāvana – MINISTRY 2008. gada disks, kura dāvaniskā unikalitāte slēpās vien tajā faktā, ka oficiāli šāds disks vēl nemaz nebija iznācis, bet tikai tapa tūlīt-tūlīt-gatavots. Taču lai. Tagad par DIVĀM DĀVANĀM.

Kad ienāca meitene Liene, viņa teica – “tev jau šitie bļāvēji patīk”. Un uzdāvāja man oriģinālo Tarjas disku “My Winter Storm” ar lielisko ziemas noskaņu noformējumu. Kad es mājās to uzliku paklausīties – tā bija mīlestība no pirmās nots. Nevar man nepatikt jebkas, kas sākas ar kvalitatīvi nostrādātu fragmentu no Mocarta “Rekviēma”, vai ne? Tikai vēlāk es vispār sapratu, ka Tarja ir ex-soliste no man nemaz ne tik ļoti patīkošā Nigthwish. Tarja – šī mūzika ir lieliska…

Kad ienāca meitene Sabīne, viņa neteica neko. Un uzdāvināja man kādu ļoti labu grāmatu, par kuru sīkāk pastāstīšu vēl citreiz. Taču galvenais tās jaukums slēpjas faktā, ka tajā ir apkopota informācija par apmēram simts interesantiem fotogrāfiem un viņu raksturīgāko darbu reprodukcijas. Tas ir kā balzams (ne LB ražojuma) dvēselei, indeed!

Nu tā. Vēl tīri noskaņai varat ieskatīties www.mywinterstorm.com, bet ar to tad arī šodien beigsim.