Atradu kolekcijā viņgada 16. martā tapušas telefonbildes, kurās redzama situācija rīta pusē pie Brīvības pieminekļa. Baidos pat domāt, kāda tā būs šogad, kad Rīgas pašvaldību vada jau pavisam cits mērs – tāds, kurš publiski medijos apliecinājis savu atbalstu 9. maija pasākumiem pie Uzvaras pieminekļa un vienlaikus jau manīts konsultējamies pie Drošības policijas ierēdņiem par iespējamo pamatojumu aizliegt 16. marta veco leģionāru gājienu… Starp citu, šai sakarā labs raksts bija manāms vakar žurnāla “Cita diena” blogā: Ušakova kalendārs.

Rakājoties senos rakstu krājumos, atradu paša viņgad pierakstītās pārdomas par to, kā varētu nedaudz uzlabot gājēju drošību tramvaja sliežu tuvumā. Kā rādās, gājis toreiz biju gar Brīvības pieminekli un klausījies putnu skaņās. Nu, tajās, kas nāk no putnu atbaidīšanas ierīces pie Mildas zvaigznēm. Ieraudzīju tālumā braucošo tramvaju un iedomājos – kā būtu, ja tramvaji (to vadītāji), kad kāds nesas pāri ielai tam neparedzētā vietā, nevis zvanītos kā dulli, bet gan laistu no skaļruņiem troksni, kas ataino cilvēka notriekšanu, ķermeņu vilkšanu pa sliedēm, lūztošus kaulus un plīstošus iekšējos orgānus, upuru izmisuma un sāpju kliedzienus?

Ar ikkatram vecpuisim raksturīgo šausmu sajūtu esmu apjautis, ka pavisam drīz zaudēšu kādu ilggadēju cīņubiedru, ko no kaujas lauka aizraidījusi sirdī iešauta bulta. Daudzi no tiem, kas mani pazīst dzīvē, zina arī šo cīnītāju Jāni, biežāk gan sauktu par Mintonu. Lūk, fotogrāfijā abi manās vaimanās vainīgie – tā, starp citu, tapusi tai pirmajā 2007. gada 3. augusta stundā, kad vispār iepazinos ar veiksmīgo mednieci Agati.

Ieraksta turpinājumā esmu gatavs Jums piedāvāt vēl dažas bildītes – taču tajās gan aicinu īpašu māksliniecisko vērtību nemeklēt. Tās lielākoties tapušas gandrīz nejauši un šeit ir tikai kā nelielas hronikas veida veltījums topošajiem laulātajiem draugiem – Agatei un Jānim.

Raudzīt plašāk…