Sen zināms, ka Latvijā pastāv divas atšķirīgas informācijas telpas – latviešu un krievu. Un ja tas ir novērojams pat oficiālajos medijos, tad ko tur vairs runāt par daudz personiskākiem izpausmes līdzekļiem, tādiem kā blogi… Continue reading »
Nule pārdomās iegrimis, biju spiests secināt – lai arī pašam liekas, ka nerimtīgi blogoju, patiesībā paša domu un darbu līmenī esmu atstājis šo darbības atzaru novārtā. Līdz šim bija sajūta, ka blogoju itin bieži – bet tomēr tas viss vairāk notiek saistībā ar profesionālo, korporatīvo un pārliecības veicināto NVO līmeņa darbību – bet nekādi ne privāti… Paša blogs ir palicis novārtā, kamēr spēkus veltu, piemēram, [1] [2] [3] utt. Nesaku, ka solu laboties – viss notiekošais liecina, ka nesanāks vis. Piemēram, pavisam nesen pēc vairāk kā 10 gadu aktīvas darbības pametu sev ārkārtīgi simpatizējošu politisko partiju – rezultāts tam ir vien vēlme darbību turpināt jaunā kvalitātē, kas prasīs vēl vairāk spēka un darbu… Un tādā garā.
“Visi vēlas progresu. Bet, ja Tu esi uz nepareizā ceļa, tad progress nenozīmē neko citu kā apgriezties par 180 grādiem un doties atpakaļ uz pareizā ceļa sākumu… Šādā gadījumā tas, kurš pirmais griežas apkārt, ir visprogresīvākais.” Tā pirms krietna laiciņa teica īru akadēmiķis un literāts Klaivs S. Lūiss. Šobrīd saprotu viņa teikto vairāk kā jebkad. Un turpinājumā tam zināms apliecinājums. Continue reading »
Reizēm domāju – ko es īsti daru ar šo Baltā Truša blogu, kam tas domāts un kādiem mērķiem seko.
Zinu, ka pašam tīk rakstīt visdažādākās lietas, ij nopietnas, ij ne pārāk tuvas ikdienas skarbajai realitātei. Reizēm tie ir fragmenti no akadēmiskiem darbiem, reizēm tīrās muļķības. Retumis top pa kādam reklāmrakstam, biežāk vienkārši rakstu par to, kas pašam patīk – piemēram, kino. Sērijā “KinoFakti”, starp citu, pašam mīļākais raksts arvien vēl ir par Indiana Jones – “20 gadi nav šķērslis”.
Tam pa vidu mēdzu uzrakstīt arī par savu hobiju, kas laika gaitā pārvērties par darbu – ūdenspīpēm. Kad uznāk nopietns un atbildīgs garastāvoklis, rakstu par (manuprāt) nopietnām un atbildīgām lietām. Bet tad jau klāt ir atkal iedzimtā nebēdnība un atmiņas par paša piedzīvoto, ko tūdaļ taču jāieblogo, hehe. Nu nespēju es Jums aiztaupīt, piemēram, stāstu par pārtrūkušo lifta trosi vai Pļavnieku ekstrēmistiem!
Pārdomu rezultāts ir visai skaidrs – droši vien es iegūtu daudz vairāk pozitīva efekta, ja šīs lietas striktāk nodalītu. Piemēram, veidojot atsevišķus blogus nopietnāko vai tematiski interesantāko tēmu apskatei. Vienā pulcētos kinomīļi, citā tie, kas grib pastrīdēties par valsts darbaspēju vai ko tamlīdzīgu. Šeit ir grūtāk izsekot kādas noteiktas tēmas rakstiem, nākas ēst arī visu pārējo putru, kas nākusi no manām domām, he. Un reizēm kā piedevu saņemt pat visai apšaubāmu literāro kompotu…
Bet tad es atceros, ka vispār jau šis blogs ir vienkārši mana personīgā dienasgrāmata – un radīju es to kādreiz, lai fiksētu savus ikdienas iespaidus, nevis kādas sevišķas popularitātes vai komerciālu panākumu labad. Un mans blogs ir tieši tāds, kāds esmu es – kā cilvēks. Brīžiem nopietns, brīžiem pārgalvīgi jautrs, te atkal aizrautīgi ieinteresēts un pēkšņi nedaudz skumīgs. Nu jā, reizēm arī pavisam dumjš, hehe. Bet tas ir noslēpums.
P.S. zināt, vienu savas dzīves sfēru tomēr esmu iecēlis saulītē, izveidojot tai atsevišķu resursu – tas, protams, ir “UrbanTrip”.
Pirms kāda laiciņa tiku pilnībā nonesis agrāko fotogrāfu apvienības “UrbanTrip” mājaslapu – tās vietā kopš tā brīža stājies blogs. Tagad lēnītēm rakstu tajā visādas interesantas lietas – pagaidām vēl tādā ieskriešanās līmenī, lielākoties iz veciem arhīviem un drusku ikdienas ziņu, taču drīzumā ceru atrast laiku pilnvērtīgai iesaistei šī bloga arhīva tapināšanā. Piedāvāju apskatīt dažus no šiem pagaidu veikumiem…
Autopele СМЗ С-3АБ – http://urbantrip.lv/blog/?p=556
Viss pārējais, kas no laimes – www.urbantrip.lv
…jeb Ar ko blogeri ir līdzīgi seksuāli aktīviem briežiem
Pirms kāda brītiņa jau pieminētajā LU SZF diskusijā par sociālajiem medijiem noslēguma posmā ļautiņiem izdevās novirzīties no tēmas un pievērsties vīriešu un sieviešu salīdzināšanai (kas, kā zināms, vienmēr ved auzās, jo pareizo atbilžu tādos jautājumos nav un nebūs, ir tikai viedokļi). Par laimi, šī sarunas daļa neievilkās. Taču viens interesants jautājums tomēr tika pacelts, kurš mani ieinteresēja. Kāpēc situācijā, kad statistika vēsta, ka sieviešu internetā ir vairāk kā vīriešu, tomēr notiek tā, ka tieši vīrieši ir tie, kas izteikti dominē blogosfērā, sociālo mediju administrēšanā utt. Vismaz Latvijā jau nu noteikti gandrīz visa jauno mediju sfēra pieder večiem – ar retiem (bet, protams, patīkamiem) izņēmumiem. Un atbildi diskutētāji šoreiz nespēja rast. Bet es tomēr pamēģināšu, lai gan tas atkal visdrīzāk jau būs tikai viedoklis, ne atbilde.
Manuprāt, atbilde ir meklējama stipri tālāk par SZF diskusijas dalībnieku tēzēm par dzimumu pieradumiem iepirkšanās un informācijas apkopošanas sfērā – kā cilvēkam ar putekļainu psihologa diplomu plauktā man aumež gribas runāt par cilvēku instinktiem un dabas likumiem. Sociālpsihologi visos laikos ir pauduši viedokli, ka cilvēks, kurš nemēģina parādīt sevi kā oriģinālu, unikālu indivīdu, bet tā vietā publiski atzīst savu piederību viduvējībām, visdrīzāk cieš no pazemināta pašvērtējuma, un būtībā tāda izturēšanās ir vai nu kāda noteikta taktiska aprēķina, vai psihiskas novirzes simptoms. Bet, ja runājam par instinktu līmeni – izsenis ir bijis tā iekārtots, ka tieši tēviņš ir tas, kuram daudz aktuālāka ir, tā teikt, “operatīva pašprezentācija”, nemitīga dīžāšanās ar kuplākajiem ragiem mežā, tiekšanās būt bara vadonim utt.
Reklāmas psihologs Ļebedevs-Ļubimovs raksta, ka īpaši saasināta šī tieksme pašprezentēties ir dažādiem radošajiem ļautiņiem, tai skaitā noteiktu jomu “profesionāļiem” – mūziķiem, aktieriem, tāpat sportistiem utt. Bet tā saucamās blogosfēras būtība ir apkopot tieši šo radošo cilvēku viedokļus – vismaz ideālajā variantā. Jebkurā gadījumā, aktīvajā blogosfērā parasti nonāk tieši tie, kas ir radoši vai vismaz paši sevi par tādiem uzskata, kas tāpat izraisa vēlmi un nepieciešamību pašprezentēties. Tiešais pašprezentācijas auglis ir demonstratīva uzvedība – un re, te mums talkā krietni vien nāk internets, kurā iespējams ne tikai demonstrēt šo uzvedību plašākam cilvēku lokam kā reālajā vidē, bet piedevām arī biežāk palikt tā īsti nesodītam, ja kaut kas aiziet greizi. Tāpat būtu jāņem vērā arīdzan aktīvās blogosfēras vidējais vecums – izteikti lielākā daļa ir tieši tajā vecumā, kad pašapliecināšanās liekas īpaši svarīga. Dažiem vairāk kā citiem… Taču nu ejam atpakaļ pie sākuma tēmas, hehe.
Dzīvnieku pasaulē pieņemts, ka tēviņi sacenšas savā starpā līdz brīdim, kad mātīte, kas līdz tam darbojusies pasīvāka novērotāja lomā, izdara savu izvēli. Cilvēki no dzīvniekiem šai līmenī atšķiras galvenokārt ar to, ka ir transformējuši senos instinktus un, pateicoties savai “brīvajai izvēlei”, ir seksuāli aktīvi nevis noteiktās sezonās, bet visu gadu jebkurā laikā. Attiecīgi, arī nepieciešamība izcelties viņiem saglabājas nemitīgi. Ja es gribētu izteikties tajos terminos, kas tika minēti diskusijā, varētu tiešām sievietes apzīmēt kā ideālo patērētāju, jo tēviņi, atvainojos, vīrieši šai situācijā uzstājas vairāk kā pārdevēji. Jāsecina, ka sievietēm, atšķirībā no vīriešiem, tātad nav šī “virtuālā instinkta”, kurā blogošana tiek pieņemta vienkārši kā vēl viens pašprezentācijas veids – varbūt tāpēc sievietes biežāk raksta tematiskos blogus par lietām, kas viņas patiesi interesē, nevis graužas iekšā dienas skandalozāko aktualitāšu “analizēšanā”, kā to bieži darām mēs, bikšaiņi.
Dž. MakFārlends savā “Dzīvnieku pasaulē” (1988) min tādu faktu, ka briežu tēviņi mātīšu labad viens otru izsauc uz divkaujām ar skaļu rēkšanu, kas dzirdama teju pa visu mežu. Es patiesi še saskatu līdzību ar blogeriem, kuri “bļauj” virtuālajā vidē, viens otru provocējot uz savstarpējām vārdu kaujām ar mērķi izcelties. Bez šaubām, apzināti vai neapzināti, bet tieši to pašu es izdarīju tikko, hehe.
Īsumā viss.
Tikko nāku no LU SZF notikušās diskusijas par sociālajiem medijiem. Devos turp ne jau tāpēc, ka būtu cerējis ko sev jaunu uzzināt. Bet gribējās pavērtēt publiku, paklausīties auditorijas jautājumos, kas cilvēkus interesē, kas ne, un tādā garā. Te tūdaļ prātā iešaujas kādas apmeklētājas komentārs – jautājumu no SZF studentiem tikpat kā nebija. Pat no tiem, kuri paši, kā pēc sarunām varēja noprast, pat raksta savus akadēmiskos darbus tieši par šo tēmu. Gandrīz visi jautātāji bija “cilvēki no malas”. Vai tas nozīmē, ka viss tāpat ir skaidrs? Drīzāk otrādi – ka nekas nav skaidrs.
Šo pēdējo atziņu ar savu izturēšanos apliecināja pat DELFI redaktors Ingus Bērziņš, kurš gan runājot savu piederību pie šī medija neatklāja. Galvenais, ar ko ievērojams bija viņa komentārs, bija apliecinājums, ka viņš pats esot tāds cilvēks, kurš līdz šim neesot reģistrējies itin nevienā sociālajā portālā un arī priekšdienās to nekad neplānojot darīt. Te nu ir tas izpratnes jautājums – acīmredzot, pastāv uzskats, ka sociālie e-servisi aprobežojas ar draugiem.lv un Facebook, vai vēl varbūt Twitter. Noturējos tomēr nepajautājis, vai tad DELFI foto un video galeriju sistēma arī nav šāds sociālais serviss.
Kopumā jāsecina viens – vēl ilgs, ļoti ilgs laiks paies, kamēr vietējā sabiedrība būs gatava pieņemt sociālos portālus kā kaut ko vairāk nekā tikai ikdienas “čatiņa” vietu. Un brangus labumus (tai skaitā ij garīgos, ij materiālos – lasīt: finansiālos) līdz tam brīdim iegūs tie nedaudzie, kas šobrīd ir spējuši paraudzīties tālāk par deguna galu. Visvairāk tieši uz to rēķina, kuri šobrīd skeptiski smīkņā: sak, man jau to visu nevajag.