Reizēm nāk prātā visādas dīvainas domas. Piemēram, par to, ka mēs jau augam un dzīvojam tādā laikā, kura novakarā savām atvasēm vairs nekādi nevarēsim pateikt: “Es tavā vecumā…”, “Kad mēs augām…” un tādā garā. Viss, ko darām, kaut kur tiek fiksēts, ne tikai ne mazāk vainīgo laikabiedru atmiņās. Nu, pateiksi tu dēlam – sak, es tavā vecumā tāds vis nebiju. Bet šis ieraksta google attiecīgos atslēgvārdus un uzvaroši paziņo – biji gan. Un ne tāds vien. Par bērnu audzināšanu būs jāsaraksta daudz jaunu grāmatu.

Pavisam nesen kādai paziņai bija dzimšanas diena, un tās priekšvakarā mēs sēdējām un visa cita starpā runājām arī par to, ka viņas mazā meita piesolījusi kā dzimšanas dienas dāvanu mammai pasniegt brokastis gultā. Interesanti, kā bērni īsti izprot šo jēdzienu – brokastis gultā? Vai tas nozīmē, ka nabaga jubilāram būs jāpamostas no tā, ka viņam uz galvas izber popkorna paku un palagā ielej kolu?