autors: Džerijs Šterns

datums: 2001. gads

publicēts angļu valodā: May Day: Young Literature from the Ten New Member States of the European Union (European Commision, 2004)

“Uz mana balti-zili puķotā galdauta stāv maziņš, balts spainītis ar dzeltenām puķēm. Tās ir skaistas. Tādas aug arī pie mājas. Es lēnītiņām ēdu to pašu sasodīto šokolādi un domāju par tevi. Es neprasīšu, cik bieži tu domā par mani. Tas jau būtu banāli. Un tomēr…

Agrāk es centos saprast, kādas meitenes tev patīk, jo man arī gribējās tev patikt. Bet viss bija velti, un tev bija un palika vientuļnieka sirds. Es domāju – man nav ko jaukties viņa dzīvē. Un tad pēkšņi tas notika: es, tāda, kā te stāvu, pēkšņi iemīlējos tevī. Un tu pēkšņi biji iemīlējies manī pēc tam, kad man vairs nebija cerību, ka mēs vispār varētu būt piemēroti viens otram. Bet tagad, kā es beidzot esmu sapratusi, mēs esam viens otram ļoti piemēroti. Es patiesi nevaru iedomāties, ka kāds vēl tik labi prastu mani nomierināt, manī klausīties, mani mīlēt… tā.

Neaizmirsti izdomāt mūsu bērniem vārdus! Neaizmirsti uzsmaidīt savam attēlam spogulī, kā smaidīji man! Man pietrūkst tavu glāstu, mīļais. Bet manas acis, lūpas un āda tavu skūpstu pieskārienus atcerēsies vienmēr. Vienmēr.

(skan Ričardsa dziesma – man tā briesmīgi patīk. Tā skanēs mūsu kāzās, noteikti!!!)

Es negribu būt moderna, mīļais. Es gribu būt vecmodīga un mīlēt tevi visu mūžu. Kad mēs iesim pastaigāt, būdami veci, es prasīšu, vai tev salst rokas. Es ielikšu savu cimdā tērpto roku tavā elkonī, un mēs būsim visskaistākais vecais pāris.

Tūkstošiem dzerto un nedzerto skūpstu tev no manis. Es tevi ļoti mīlu. Vienmēr tava…”

– Ko tu tur lasi? – aizsmakušā balsī ierējās Katija.

Raudzīt plašāk…

Nopietnāka: Es domāju, nav tādas parādības kā mūža vienīgā (vai vienīgais, kā kuram) un īstā. Ir tikai vesela rinda atbilstošo, no kurām gadās izvēlēties, un tās var gan satikt, gan nesatikt. Nekāda nolemtā likteņa, tikai apstākļu (ne)sakritības dzīves gaitā.

Jautrāka: Vecs piens nāk no vakardienas krūts.