Pavisam dīvaina sajūta pārņēma mani, barikāžu laika divdesmitgadē Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē atrodoties vienā telpā ar Alfrēdu Rubiku. Nekādi nevarēju koncentrēties uz viņa teikto, acu priekšā rēgojās ainiņas no pagātnes. Būtu gribējis ielīst šī cilvēka galvā un uztvert viņa paša domas sēdes laikā… Izsmiekls? Nožēla? Par daudz versiju. Lai gan domāju, ka nojaušu patieso. Dīvaini iegriezās ausīs Alfrēda uzrunas sākums: “Atnācām Jums pastāstīt, ko mēs tur Eiropā darām.” – jā, mums, Latvijas iedzīvotājiem un mazajai valdībai, par lielo Eiropu atnācis pastāstīt onkulis Alfrēds. Divdesmit gadi…

Izziņai: deviņdesmito sākumā komunistu partijas līderi A. Rubiku apcietināja par noziegumiem pret Latvijas valsti un piesprieda astoņus gadus cietumā (atbrīvots pirms termiņa). Tagad viņš ir Saskaņas Centra deputāts Eiropas Parlamentā. Iespējams, atliek nožēlot, ka jau tolaik nebija “aifoni” un “jūtūbi” – varbūt tad tautas atmiņa nebūtu tik īsa.

Šorīt kopā ar diviem draugiem, Ansi un Ilmāru, uzdāvāju Saeimas pozīcijas deputātiem katram pa vājpiena biezpiena trauciņam. Mēs visi zinām, cik ļoti nopietni un sviedriem vaigā strādā mūsu deputāti, turklāt jāstrādā viņiem ir ļoti grūtos apstākļos – viņi dara visu, lai mums būtu labāk, bet nepateicīgā tauta un opozīcija tikai nozākā viņu titānisko darbu. Tāpēc deputātiem pat nav laika padomāt ne par savu atmiņu, ne prāta spēju attīstīšanu, ne veselību kopumā, bet biezpiens ir ļoti vērtīgs un veselībai noderīgs pārtikas produkts. Klāt pievienojām arī vēstulīti, kurā teikts – ja arī šis tautiskais līdzeklis nepalīdzēs viņiem izdomāt pareizas domas un atcerēties priekšvēlēšanu solījumus, tad gan jālaiž vaļā no darba un jāmeklē jauni tautas kalpi.