Brokastis šodien tiesājot, neviļus kļuvu par skatītāju Valsts donoru centra jaunajam reklāmas rullītim – un zināt, beidzot taču patiesi kāda valsts iestāde ir izveidojusi labu reklāmu, jā. Uz daudzo, manuprāt, līdzšinējo fiasko fona un arī tāpat šī man tiešām iet pie manas vēl tikai topošā reklāmista sirds. Vai es tāds viens būtu gadījies? Noskaties arī Tu!

Rakājoties senos rakstu krājumos, atradu paša viņgad pierakstītās pārdomas par to, kā varētu nedaudz uzlabot gājēju drošību tramvaja sliežu tuvumā. Kā rādās, gājis toreiz biju gar Brīvības pieminekli un klausījies putnu skaņās. Nu, tajās, kas nāk no putnu atbaidīšanas ierīces pie Mildas zvaigznēm. Ieraudzīju tālumā braucošo tramvaju un iedomājos – kā būtu, ja tramvaji (to vadītāji), kad kāds nesas pāri ielai tam neparedzētā vietā, nevis zvanītos kā dulli, bet gan laistu no skaļruņiem troksni, kas ataino cilvēka notriekšanu, ķermeņu vilkšanu pa sliedēm, lūztošus kaulus un plīstošus iekšējos orgānus, upuru izmisuma un sāpju kliedzienus?

Nu re. Viņreiz, par Džilindžera izrādi rakstot, kļūdījos – jo izrāde atgriezās uz skatuves un vēl vairākkārt tika izrādīta. Taču šoreiz gan ir cauri, rīt tā būs redzama pēdējo reizi. Un kaut kas manī saka, ka neba nu daudz cilvēku, kas to vēl nav redzējuši, skries pēdējā brīdī uz izrādi – drīzāk zāle būs fanu pilna, kas pieminēto skatījuši jau vairākkārt. Tiekamies tur?

Šī meitene ir pavisam traka – viņa mīl asinis, pēta apbedīšanas procesus un kolekcionē nažus. Bērnībā viņa (kuras uzvārds franču valodā nozīmē „jaukā, skaistā”) sapņoja kļūt par bēru vadītāju, nevis aktrisi. Taču tas netraucē viņai tagad būt vienai no atzītākajām kinozvaigznēm un pastāvīgi figurēt pasaules skaistāko sieviešu sarakstos.

Raudzīt plašāk…