savā starpā kopotie raksti
Diez vai Kerols nojauta, ka Alise sekos Baltajam Trusim ar RSS palīdzību...
Atcerējos labu dialogu, kas telefoniski nesen norisinājās starp mani un kādu vīru, kas tautā pazīstams ar iesauku Ābols (savējie sapratīs). Zvana biedrs, aicina iedzert pa alum. No pieredzes saku, bez četriem-pieciem tur cauri netikt, un es…
Ābols: – Esi Vecrīgā? Varētu iedzert vienu alu!
Džerijs: – Nē, es nepiedalos.
Ābols: – Un es balsošu par Nacionālo apvienību.
Džerijs: – …ē?
Ābols: – Nu re, kā mēs viens otru apbēdinām! (smejas)
Labi rūkts, Ābol.
Šodien (jeb nu jau laikam jāsaka “vakar”, jo pulkstenis ir aiztikšķējis pāri pusnaktij) vienkopus ar lērumiņu citu blogeru pabiju klubā “Rock’n'Riga”, kur citu acīm slēptā telpā norisinājās Valmiermuižas alus darītavas jauno tumšā alus šķirņu degustācija. Attiecīgais iestādījums iraid sagatavojis četrus pilotproduktus, kuri patreiz ir pieejami arī īslaicīgā pārdošanā (jau minētajā klubā, kā arī Vecrīgas veikaliņā “Alus galerija”) – līdz brīdim janvāra mēnesī, kad tiks apkopoti alus darītavas mājaslapā veiktās aptaujas rezultāti un noskaidrots sabiedrībai visvairāk patikušais tumšais alus. Un tikai šis viens uzvarētājs tad arī nonāks atklātā tirgū. Tā, lūk.
Patreiz minētajam alum nav specifisku nosaukumu – tas saucas vienkārši “Valmiermuižas tumšais alus Nr.X” (kur X ir skaitļi no 1 līdz 4 un apzīmē vien secību, kādā attiecīgie produkti saražoti). Pats esmu izvēlējies visvājāko no minētajiem aliem – Nr.1. Un man ir tam specifisks pamatojums. Redziet, patiesībā garšas ziņā man tuvāks likās pavisam cits alus, kurš bija arī par šo stiprāks grādos, taču nedz tas, nedz arī vēl pārējie divi nelikās sevišķi unikāli savās garšās; manuprāt, tie visai stipri atgādina dažādu konkurentu produktu garšu. Bet to nepavisam nevar teikt par Nr.1 – tā garšas buķete ir krietni oriģinālāka un stipri maz atgādina ko Latvijā pieejamu. Tamdēļ arī to esmu pasludinājis par manas vienpersoniskās aptaujas līderi, kurš varētu tieši ar savu oriģinalitāti iekarot noteiktas pozīcijas Latvijas alus tirgū.
Bet ko nu es te tik daudz muldu… Lai Jums rakstiņa pielikumā tiek veselas 13 bildes, kurās redzama daļa pasākuma dalībnieku. Jā, starp citu – paldies degustācijas organizatoriem, jo īpaši Onkulim Mikam!
Bieži tiek diskutēts par to, ko ūdenspīpē var ieliet ūdens vietā, cik tas labi vai slikti. Vispār procesā tiešām gluži labi var lietot arī citus šķidrumus, izņemot ūdeni – teiksim, pienu, augļu sulas u.c. Tikai pienu vajadzētu izvēlēties ar pēc iespējas zemāku tauku procentu, lai neputo, bet augļu sulas, vadoties pēc to garšas saderības ar izmantojamo tabaku. Cita lieta ir ar alkoholiskajiem dzērieniem.
Priekš kāda laiciņa rīkoju tādu kā tautas akciju “Uzdod jautājumu Džerijam”, kuras ietvaros man visu ko varēja pajautāt, uz ko es solījos atbildēt šai blogā. Protams, ka pēc tam noslinkoju un neko tā arī neuzrakstīju, hehe. Bet arīdzan jautājumu, jāteic, tādu īsti interesantu un aizraujošu nebija. Taču, izlasījis pirmo no Cirveļa – “Vai pietiekami alkohola krājumi mājās tev rada drošības sajūtu?”, – atcerējos, ka tā arī neesmu taču Jums izstāstījis slaveno Teiksmu par slaveno Ledusskapi. Te nu tā būs, re.
Varbūt es par daudz pēdējās dienās aizraujos ar šī notikuma aprakstīšanu. Taču tā jau ir, kad paša dzīvē kādu brīdi nekas īsti nenotiek, bet emociju kāre tomēr eksistē, jāmeklē alternatīvas. Lūk, viena no tām. Pastāstīšu Jums nedaudz vairāk par Jāņa un Agates kāzām, šoreiz aizkadrā notikušo.
Kā rādās, mizantropija manā radu lokā ir senām saknēm bagāta tradīcija. Tais gados, kad mans tēvs vēl mācījās tehnikumā un dzīvoja pie savas lībiešu tautības vecmāmiņas Leontīnes, reiz notika sekojošais. Stāstu to, nule virtuvē no smejošā tēva padzirdējis.
Kamēr tētuks (kas, protams, tai laikā par tēva godiem ij nesapņoja) rāmi gulējis, kāds viņa kursabiedrs (kas ir svarīgi – augumā diezgan mazs) aizgūtnēm plītējis, līdz beidzot tā ap trijiem naktī nonācis līdz pārliecībai, ka nu viņam pilna laimei vajadzīga vien Jāņa (attiecīgi, manis jau pieminētā senča) kompānija. Domāts, darīts. Devies pakaļ…
Jūtos vienkārši spiests vēstīt Jums par tik senu pasākumu, jo drīz te parādīsies stāsts arī par jau ceturtajiem šai pašā vietā un kompānijā svinētajiem svētkiem, tamdēļ neiztikt bez zināmas priekšvēstures.
Jautāts, kuri ir bijuši mani vislabākie Līgo svētki, atceros vairākus. Precīzāk, trejus. Pirmie no diviem bija pavadīti paša laukos, vieni atmiņā palikuši ar trakulīgu braukāšanos ar dīvainām automašīnām un klētiņā uzsprāgušu alus mucu, kas draugam Jurim lika ar putu piešķiestām brillēm kā lielam kurmim labu brīdi visai smieklīgi taustīties pēc gaismas (toties vakarā viņš revanšējās liktenim, plūkdams papardes ziediņu pie manas māsīcas); otrie pavadīti turpat, ar draugiem itin nejauši muļķojot iedzīvotājus (patiesi nekādi nevaru saprast, kas tiem lika noturēt mūs par mūziķiem, kas spēlēs klubā) un liktens atriebes mirklī nakts lietusgāzes laikā mēģinot izrakt iesprūdušo Audi no kaimiņa bietēm…
Bet trešie… eh, trešie bija, ir un droši vien būs paši tīkamākie manas dzīves gājumā. Svinēti tie tika 2006. gadā laukos pie Latvijas Aktieru savienības prezidenta Rolanda Zagorska kā vienots vairākdiennieks, sākot ar Rolanda sievas Lienes 30-gadi un beidzot ar jāņošanas paģiru dienu. Par to visu tad arī drusku sīkāk, cik nu atmiņā un pēc fotogrāfijām varēšu piemināmā sagrābstīt.
