Konkrētās pārdomas savulaik izraisīja man ļoti sirdij tuvā dāņu eksperimentālās elektronikas mūziķa Andersa Trentemollera klips „Moan”, kas veltīts kucītei Laikai, kas tika Padomju laika eksperimentos aizsūtīta kosmosā un neatgriezās.

Minētais sunītis kosmosā gāja bojā, domājams, diezgan nepievilcīgā nāvē, jo attiecīgie zinātnieki tolaik vēl nemācēja kosmosa mašīnas dabūt arī atpakaļ. Bet kosmosā, kā zināms, skābeklis un citi dzīvībai uzturēšanai nepieciešamie komponenti ir ātri izsīkstošs resurss… Nepatīkama nāve jebkurai dzīvai radībai, arī sunim. Bet reāli šis cietušais suns netiek sevišķi pieminēts. Parasti, ja vispār ir zināšanas šai jomā, cilvēki kā pirmos Padomju suņus kosmosā min Belku un Strelku, kas patiesībā ne tuvu nebija pirmie. Vienkārši tie bija pirmie, kas atgriezās, pie tam dzīvā veidā.

Labs ir, nemocīšu Jūs ar savām pārdomām. Vienmēr jau ir jautājums, vai zinātne attīstītos, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, strīdi par šī jautājumu morālo aspektu nebeigsies nekad. Šai rakstā lielāku uzsvaru likšu uz informāciju par visiem Padomju laika sunīšiem, kam bija (iespējams, apšaubāmais) gods palidot kosmosa raķetēs. Iespējams, kādreiz uzrakstīšu par šo tēmu arī pasaules kontekstā, ja būs lasītāju interese. ASV, ja nemaldos, lielāku uzsvaru lika uz pērtiķiem – acīmredzot, kā vidusmēra cilvēkam (vai vidusmēra amerikānim) tuvāko dzīvnieku. Vēl trīs valstis, kurām bija šāda tipa zinātniskās programmas, bija Ķīna, Francija un Japāna.

Padomju zinātnieki uzsvēra, ka tieši suņi esot tie dzīvnieki, kuri visvieglāk pārdzīvojot ilgstošus bezaktivitātes periodus. Tā saucamajos treniņos lidojumiem izvēlētie suņi tika 15-20 dienas turēti nekustīgi nelielos konteineros. To urīna un fekāliju izvades sistēmas bija piemērotas tā, ka varēja izmantot tikai kucītes (neprasiet man, kā tieši). Šajos konteineros viņiem nācās izciest arī lidojumu simulācijas – „jālido” centrifūgās utt. Arī īstajos lidojumos tiem nenācās viegli, apmēram 2/3 suņu radās nopietnas problēmas ar gremošanu un asinsriti.

Sākumā suņiem bija jālido Zemes orbītas ietvaros – lielākoties ģeofizikālo pētījumu raķetēs R-1 lielā augstumā. Pirmie tādi bija Deziks un Cigans (Čigāns), kas 1951. gada 22. jūlijā lidoja apmēram 100 km augstumā. Ciganam pēc tam paveicās, viņu atdeva jauniem saimniekiem un atstāja uz Zemes, kamēr Dezikam nācās lidot vēlreiz kopā ar kucīti Lisu (Lapsu), un abi gāja bojā. Kucītes vārda māsa, cita Lisa lidoja šādā pat augstumā 1954. gadā kopā ar Rižiku (Rudo).

Kad nāca kucītes Smelajas (Drošās) kārta, viņa neattaisnoja savu vārdu un dienu pirms lidojuma aizlaidās lapās. Tomēr nākošajā dienā zinātnieki sunīti atrada un aizsūtīja orbītā kopā ar Mališku (Mazo). Citam šunelim, ko dēvēja par Boliku, veicās vairāk – pēc aizbēgšanas no laboratorijas viņu neatrada. Taču nepaveicās citam, ko aizsūtīja Bolika vietā, neiedodot pat īstu vārdu – suni nosauca par ZIBu (kas krieviski bija saīsinājums no „Pazudušā Bolika Aizvietotājs”).

Veseli seši lidojumi bija jāveic Otvažnajai (Drošsirdei); pirmajā no tiem viņa devās kopā ar Snežinku (Sniegpārsliņu) un trusi Marfušu (krieviskais deminutīvs no vārda Marta). Līdzīgus lidojumus veikušas arī Dimka (Dūmainā), Modnica (Modes dāma) un Kozjavka (Knisle). Zināms, ka ir lidojuši vēl vismaz četri suņi – un vismaz divi vai vairāk nav atgriezušies dzīvi.

Kucītes Albīna un Ciganka (Čigāniete) tika tehnisku problēmu dēļ katapultētas no lidmašīnas 85 km augstumā, tomēr laimīgi nonāca uz zemes neskartas. Divas citas, Damka (Dāmīte) un Krasavka (Skaistulīte) piedzīvoja orbitālās raķetes avāriju, taču arī palika dzīvas.

Ja reiz esam ķērušies pie raķetēm, pāriesim uz kosmosa tēmu. Kā jau tiku minējis, pirmais suns orbītā bija kucīte Laika, kura neatgriezās. Viņa mira apmēram starp lidojuma piekto un septīto stundu no stresa un pārkaršanas. Šis nāves iemesls ilgi netika atklāts sabiedrībai, vēlāk zinātnieki publiski to nožēloja – taču sunītim jau no tā vieglāk netika. Nākamie zinātnes upuri bija Barss un Lisička (Lapsiņa), kuri gāja bojā raķetes sprādzienā 28,5 sekundes pēc tās starta.

Pirmie suņi, kas atgriezās neskarti no kosmiskā lidojuma, bija Belka (Vāverīte vai drīzāk Baltā) un Strelka (Bultiņa). Viņām gan lidojumā bija visai paliela kompānija – pelēkais trusis, 42 peles, 2 žurkas, bariņš mušu un vesela rinda augu un sēņu. Visi „pasažieri” izdzīvoja. Strelka vēlāk dzemdēja sešus kucēnus, no kuriem vismaz viens, vārdā Pušoks (Pūciņš) tika tāpat izmantots treniņos, taču kosmosā tā arī nekad neaizlidoja. Vēl vienu kucēnu, meitenīti Pušinku (Pūciņu) N. Hruščovs uzdāvināja Dž. F. Kenedijam; tā sastrādāja grēku darbus ar Kenedija meitas suni un dzemdēja kucēnus, kurus Kenedijs vēlāk jokojot sauca par pupņikiem (pēc analoģijas ar krievu kosmosa staciju Sputnik).

Nākamie suņi kosmosā jau atkal bija mazāk veiksmīgi. Pčolka (Bitīte) un Muška (Mušiņa) gāja bojā kopā ar dažiem augiem un insektiem, kad navigācijas kļūdas dēļ izšķīda kosmosa kuģis „Sputnik 6”. Divas citas kucītes, Zvjozdočka (Zvaigznīte) un Černuška (Melnīte) lidoja kopā ar cilvēkveidīgām lellēm, kuras tika katapultētas, dzīvniekiem paliekot raķetēs un izdzīvojot. Černuškai kompānijā bija arī dažas peles un jūrascūciņa, par kuru likteni gan vēsture klusē.

Visbeidzot, kosmosā lidoja arī suņi Veteroks (Vējiņš) un Ugoļoks (Oglīte) un pavadīja orbītā 22 dienas, kas līdz šim ir rekordlaiks, kuru kosmosā pavadījis kāds suns.

Nobeigumā noskaņas saglabāšanai veltu Jums šo teksta sākumā pieminēto dziesmu.

Šī gada 7. martā es svinēju savu 29-o dzimšanas dienu. Lai uzskaitītu visus tos, kas mani tovakar šādā vai tādā veidā sveica un godināja, diez vai pietiktu pat ar A3 formāta lapu (fonts 12, atstarpe 1,5 un tā tālāk). Visdažādākie ļaudis – sākot ar Rīgas pilsētas pašvaldības vadošajām amatpersonām un politisko partiju līderiem un beidzot ar mikrorajonu makrodzērājiem, – man spieda rokas, bučoja vaigus, dāvāja ziedus un pudeles.

Šeit lai tomēr pieminam tos, kas atnāca ciemos uz pēkšņi saplānoto vakara pasākumu. Rezervējot galdiņus, es teicu vietas augstās varas pārstāvjiem, ka būs apmēram desmit cilvēku, pie sevis nodomādams, ka varētu būt arī mazāk. Rezultātā dažādos laika periodos pie manis viesojās: mans politiskais un fotokolēģis Kristaps, bijusī kursabiedrene Kristīne ar savu vīru Ivaru, kurš arīdzan man ir trakoti labs draugs, tad mums pievienojās bijušais darba kolēģis Kristaps, klasesbiedrene Inta, draudzene Asnāte un fotogrāfe Sabīne. Mirkli vēlāk pie apvāršņa parādījās mans senais draugs Jānis no Jūrmalas, ar kuru kopā savulaik veikta ne viena vien everģēlība. Neilgi pēc tam ieradās vecais zēns Andris ar savu meiteni Ilzi, pēc tam mums trokšņaini pievienojās gadu gadiem neredzētais brālēns Einārs (kurš gan visiem stādījās priekšā kā dziedātājs Niks Riverss) ar savu sievieti Gunitu un viņas darba kolēģi, kas dēvēja sevi par Natu. Tad uz mirkli ieskrēja fotogrāfe Liene ar savu vīrieti, kura vārdu esmu diemžēl palaidis garām. Kā nākamie jāmin fotogrāfs Kaspars un poļu latvietis Dans, kas Latvijā viesojas tikai dažas dienas, kā arī šī Polijas ciemiņa pavadoņi – Kristīne, kuru līdz šim pazinu tikai virtuāli, un viņas paziņa Jānis. Vēl tur bija arī kāds cits Kristīnes paziņa, kura vārdu es laikam nemaz tā arī neuzzināju un kurš pie mums piesēdās tikai uz kādu brīdi. Ja man jautātu, vai bija vēl kāds, es atbildētu: iespējams. Taču nē, es vairs nespēju neko tādu atcerēties.

Lai gan tiku piekodinājis, ka dāvanas plānā nav paredzētas, daži no atnākušajiem tomēr pamanījās man iespiest ķepās šādas tādas mantas, kuras šeit gribu pieminēt – nevis tāpēc, lai uzsvērtu apdāvināšanas faktu, bet gan tāpēc, lai aprakstītu dažas patiešām interesantas lietas, kas man, tā teikt, arī pašam ir nu pavērušas jaunus apvāršņus. Un nē, es šeit nedomāju alkoholu, lai arī tā netrūka – tapu bagātāks par vienu 0.7 l pudeli 70% absinta, trauku īru krēma liķiera un “Jagermeister”, piemēram.

Taču ir arī tādas divarpus dāvanas, par kurām īpaši gribu pateikt paldies – jo tās ar manu dzīvi ir cieši saistītas joprojām. Tā jocīgā “pusdāvana” bija kolēģa Kristapa dāvana – MINISTRY 2008. gada disks, kura dāvaniskā unikalitāte slēpās vien tajā faktā, ka oficiāli šāds disks vēl nemaz nebija iznācis, bet tikai tapa tūlīt-tūlīt-gatavots. Taču lai. Tagad par DIVĀM DĀVANĀM.

Kad ienāca meitene Liene, viņa teica – “tev jau šitie bļāvēji patīk”. Un uzdāvāja man oriģinālo Tarjas disku “My Winter Storm” ar lielisko ziemas noskaņu noformējumu. Kad es mājās to uzliku paklausīties – tā bija mīlestība no pirmās nots. Nevar man nepatikt jebkas, kas sākas ar kvalitatīvi nostrādātu fragmentu no Mocarta “Rekviēma”, vai ne? Tikai vēlāk es vispār sapratu, ka Tarja ir ex-soliste no man nemaz ne tik ļoti patīkošā Nigthwish. Tarja – šī mūzika ir lieliska…

Kad ienāca meitene Sabīne, viņa neteica neko. Un uzdāvināja man kādu ļoti labu grāmatu, par kuru sīkāk pastāstīšu vēl citreiz. Taču galvenais tās jaukums slēpjas faktā, ka tajā ir apkopota informācija par apmēram simts interesantiem fotogrāfiem un viņu raksturīgāko darbu reprodukcijas. Tas ir kā balzams (ne LB ražojuma) dvēselei, indeed!

Nu tā. Vēl tīri noskaņai varat ieskatīties www.mywinterstorm.com, bet ar to tad arī šodien beigsim.

Šī būs tā retā reize, kad nenoturēšos, nepublicējis svešu rakstu – kā jau vienmēr esmu teicis, tautai savi varoņi jāzina. Šis 2003. gada raksts ir savā ziņā izdzīvošanas skola, piedevām ļoti interesanti rakstīts. Autors ir mans kādreizējais kursabiedrs Aleksandrs Ruģēns, grupas “Bardo Splash” idejiskais tēvs, tekstu autors un basists, bet viens no pieminētajiem personāžiem, savukārt, manis paša projekta eks-ģitārists Fritjofs Peppe, tāpēc sajūtu dižu garīgo kopību un gribu tajā dalīties arī ar citiem.


2011: nu jau šī raksta autors ir kļuvis Latvijā
pazīstams kā “jaunais autors” Vilis Lācītis


Saturs: Patiess stāsts par piecu austrumeiropiešu atbruņojoši naivu mēģinājumu integrēties Eiropas Savienībā un to, ko viņi tur ieraudzīja. Avots: “Likuma vārdā” (2003).

Raudzīt plašāk…