Darbojošās personas: tēvs Jānis, dēls Džerijs un suns Princis.
Apstākļi: virtuve, vakars.

Džerijs gatavo sev tēju: uzlej maisiņam ūdeni, ieber cukuru, nogriež citrona šķēlīti un ieliek to radītajā brūvējumā. Suns cieši vēro šīs izdarības no koridora. Tēvs:
– Tev ir cītīgs skolnieks. Rīt viņš darīs tāpat.

Astoņos no rīta sarkanām acīm un manāmi īgns ievēlos vietējā veikalā – un nopirku alkoholisku kokteilīti. Gan pārdevēji, gan nejaušie skatītāji, bez šaubām, pieņēma kā esošu tradicionālo shēmu – puisis visu nakti dzēris un tagad turpina vai jau pohojas. Bet nē! Kurš gan būtu varējis iedomāties, ka es vienkārši cēlos vairākas stundas pirms tam, lai palīdzētu uz laukiem braucošajai māmuļai aizgādāt līdz stacijai mantas un – ak jel! – čivauvu. Zinu, te no lasītājiem mani īpaši sapratīs kāds Andris, kura piedzīvojumi ar čivauvu ir bijuši ne mazāk skarbi.

Raudzīt plašāk…

Savulaik rakstīju skumju rakstiņu par Padomju suņiem kosmosā un solīju arī turpinājumu – beidzot tas ir jāizpilda. Toreiz doma bija rakstīt par ASV kosmiskajiem eksperimentiem ar pērtiķiem, taču šoreiz esmu nolēmis tēmu izvērst plašāk, aptverot visu pasauli. No iepriekšējiem nodomiem palicis pāri tikai nosaukums…

Ja vēlaties atsaukt atmiņā iepriekšējā raksta noskaņas – te tas ir: Padomju suņi kosmosā. Bet mēs turpinām tepat.

Lielās zinātniskās programmas, kuras paredzēja eksperimentus ar dzīvnieku sūtīšanu kosmosā, bija piecām valstīm – PSRS, ASV, Kīņai, Japānai un Francijai. Šādi tika plānots pārbaudīt, vai kosmiskie lidojumi būs gana droši cilvēkam un kā tie ietekmēs viņa dažādos bioloģiskos procesus.

1940-ie

Pirmās dzīvās radības, kuras cilvēks aizsūtīja kosmosā, bija ziedu mušas, kurām kompānijas pēc līdzi lidoja kviešu graudi (ASV, 1948). Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt radiācijas ietekmi lielos augstumos; vēlāk tika sūtītas vēl vairākas raķetes ar dažādiem bioloģiskajiem paraugiem. Pirmais zīdītājs kosmosā bija rēzus pērtiķis Alberts, taču tas mira no skābekļa bada lidojuma laikā un kosmosā pat īsti nepabija, tāpēc par pirmo zīdītāju kosmosā tiek biežāk saukts Alberts II (ASV, 1949), kurš dzīvs atgriezās arī atpakaļ uz Zemes. Jāteic gan, te laikam izpaužas ASV zinātnieku savdabīgā humora izjūta, jo arī šo dzīvnieku patiesībā viņi dzīvu atpakaļ nedabūja – pērtiķis gāja bojā no trieciena pret zemi izpletņa kļūmes dēļ… Alberts III (kurš bija citas sugas pērtiķis) savu dzīvi beidza 11 km augstumā raķetes sprādzienā, bet Alberts IV atkārtoja kāda sava priekšteča likteni un nosmaka 130 km augstumā…

1950-ie

Šis periods sākās ar Alberta V lidojumu – tikai šoreiz tas vairs nebija pērtiķis; vārdu mantoja pele (ASV, 1950). Vēlāk kosmosā lidoja vēl vairākas peles. Par to likteni man datu diemžēl nav.

Togad eksperimentiem pievienojās arī Padomju zinātnieki, aizsūtot kosmosā suņus Deziku un Čigānu (PSRS, 1951). Par šo suņu tālāko likteni var lasīt manā iepriekšējā tēmas rakstā (skat. saiti teksta sākumā), tāpat tur atradīsiet informāciju arī par citiem suņiem, ko PSRS “uzšāva gaisā” tajos gados, tai skaitā slaveno Laiku (PSRS, 1957).

1958. gada beigās amerikāņi izpletņa kļūdas dēļ pazaudēja vēl vienu dzīvnieku, šoreiz vāverpērtiķi Gordo (ASV, 1958). Reģistrētie dati parādīja, ka Gordo ir pamanījies izdzīvot 10G paātrinājumā pie starta, 8 minūtes bezsvara stāvoklī un 40G paātrinājumā, raķetei atgriežoties ar ātrumu 16’000 km/h.

Pirmie pērtiķi, kas nonāca atpakaļ uz Zemes dzīvi, bija Eibls (rēzus p.) un Beikers (vāverp.), kuri lidoja 579 km augstumā un veica 2’735 km garu distanci (ASV, 1959). Diemžēl Eibls gāja bojā 4 dienas pēc lidojuma dēļ organisma reakcijas uz anestēziju, kas bija nepieciešama, lai izņemtu no viņa galvas inficētu elektrodu.

1960-ie

Šo periodu uzsāka kucīšu Belkas un Strelkas lidojums (PSRS, 1960), kuras bija pirmie zīdītāji, kas izturēja lidojumu orbītā un atgriezās uz Zemes dzīvā veidā. Viņām sekoja šimpanze Hems (ASV, 1961), kurš iepriekš tika trenēts raustīt sviras (protams, ar standarta metodi – pareiza rīcība dod banānu, nepareiza strāvas sitienu). Viņa uzdevums bija pierādīt, ka dzīva radība var ne tikai atrasties kosmosā, bet arī veikt dažādas darbības. Dažus mēnešus vēlāk kosmosā aizlidoja pirmie cilvēki (Jurijs Gagarins, PSRS / Alans Šepards, ASV).

Nākamajos gados cilvēki turpināja laist kosmosā visdažādākos dzīvniekus – peles, jūrascūciņas, vardes (PSRS, 1961), žurkas (Francija, 1961-1962). Starp citu, atceraties, bija tāda primitīva datorspēlīte “Felix the Cat”? Ļoti iespējams, tā ir veltīta kaķim ar tieši tādu vārdu, kurš bija pirmais savas sugas pārstāvis kosmosā (Francija, 1963) un izdzīvoja – atšķirībā no sava pēcteča. Tad lidoja atkal žurkas, peles (Ķīna, 1964-1966). Visbeidzot kosmosā tika aizsūtīti vēl divi pērtiķi (Francija, 1967). Turpmākajos gados tiem sekoja lielākoties padomju suņi (kopā šajā desmitgadē vismaz 57 lidojumi).

Periodā no 1966. līdz 1967. gadam amerikāņi palaida arī divus biosatelītus, uz kuriem atradās arī konteineri ar ziedu mušām, lapsenēm, vabolēm, kā arī dažādām baktērijām, amēbām, sēnēm un augiem. Drīzumā kosmosā nokļuva arī pirmais bruņurupucis, būdams vispār pirmais dzīvnieks dziļajā izplatījumā (PSRS, 1968). Tam sekoja makaka Bonija, kura bija pirmā, kas lidoja vairākas dienas (ASV, 1969).

1970-ie

Sezonu uzsāka divas vardes (ASV, 1970) ar vienvirziena lidojumu… Vēlāk kosmosā lidoja sliekas un peles (ASV, 1972), kuru liktenis bija visai dažāds; kosmosā pabija arī zirnekļi un pat mazas zivteles. Tāpat jau tradicionāli lidoja bruņurupuči un žurkas. Starp citu, tieši bruņurupuči tajos gados (protams, ne pēc pašu iniciatīvas) uzstādīja lidojuma ilguma rekordu – viņi pavadīja kosmosā 90,5 dienas (PSRS, 1975).

1980-ie

Jau perioda pirmajās dienās PSRS “uzšāva gaisā” astoņus pērtiķus, ASV negribēja atpalikt un atbildēja ar diviem pērtiķiem un 24 žurkām. Tāpat kosmosā pabija vesels lērums zivju, mušu utt. Jauniņie šajā sarakstā izrādījās tritoni (ASV, 1985). Ar to viņus arī apsveica, balvas vietā pirms lidojuma amputējot priekškāju fragmentus, lai izpētītu reģenerācijas procesus kosmosā… Visbeidzot kosmosā aizlidināja cāļu embrijus (apaugļotas olas) – šis eksperiments bija izstrādāts studentu sacensībām (ASV, 1989).

1990-ie un 2000-ie

Kosmosā nu lidoja visi pēc kārtas. No PSRS startēja četri pērtiķi un lērums varžu un mušu. Viņiem sekoja vaboles, tritoni, garneles u.c. Ķīna no savas puses palaida zvaigžņu ceļojumā dažas jūrascūciņas. Japāņi iejaucās procesos ar trim vardēm un kādu tritonu paveidu. Amerikāņi blieza pretī ar pelēm, žurkām, tritoniem, vardēm, mušām, dažādām zivīm un gliemežiem. Kopš tā brīža bez jau rindkopā minētajiem kosmosā ir pabijuši arī dažādi zirnekļi, skudras, bites, tarakāni un skorpioni.

Nu re, tas arī viss šai reizei. Pārdomas par lietas morālo pusi lai paliek katra paša ziņā – jautājums, kā attīstītos zinātne, ja nebūtu iespējas eksperimentēt ar dzīvniekiem, arvien vēl nav slēgts un eksistē visdažādākie viedokļi; ne manā varā ir kādu no tiem pierādīt par patiesu esam. Taču uzzināt faktoloģiju der vienmēr.

Vakar Dailes teātrī notika pēdējā izrāde Dž. Dž. Džilindžera rokmūziklam „Drakula. Svešās asinis”. Aizgāju, noskatījos un nodomāju – režisors izdara pašnāvību… Neesmu teātra kritiķis, bet latvju pelēkais blogotājs, tāpēc arīdzan rakstu nevis kā profesionālis, bet emocionāli, no paša pārdzīvojumiem un attieksmēm. Un tieši tā es domāju, skatoties izrādi – tā ir Džilindžera nāve.

Vai ir jēga dzīvot, ja esi sasniedzis visu, izdarījis dižāko, kas tev lemts no augšām un apakšām? Es patiesi nevaru iedomāties, kā šis režisors varētu cerēt, ka viņam izdosies kas vēl labāks un grandiozāks par šo.

Kopumā runājot, žēl, ka neaizgāju uz pirmizrādi – tad šis rakstelis varētu kalpot Jums par ieteikumu, ierosinājumu to arī noteikti apmeklēt. Tagad nākas tikai tādas drupatas no kungu galda pakaisīt… Ļoti ceru, ka šī izrāde vēl ar laiku parādīsies pie apvāršņa, teiksim, jaunajā sezonā rudenī vai vismaz DVD formātā – kas zina. Sen būtu laiks teātriem to ieviest vismaz attiecībā uz šādām izrādēm. Parasta prakse rokmūziklu gadījumā ir audio diski – domājams, sagaidīsim arī šo. Sasodīts, es jau tagad alkstu to iegādāties…

Tiktāl par emocijām. Tālākā raksta daļa patiešām visdrīzāk derēs vien tiem, kas paspēja noskatīties izrādi paši. Mani sajūsmināja jau to atklājošā aina ar dzeltenmelnajām lentām Londonas metro stacijā un preses rosīšanos; tas likās tik piederīgi manai teju reliģiskajai pārliecībai – urbantrip. Piedevām, masu mēdiju pārstāvju saraustītā deja radīja asociācijas ar filmās ierastajām zombiju kustībām, kas lika tūdaļ aizdomāties par preses lomu mūsdienu sabiedrībā. Jūs jau saprotat, uz ko es māju ar sētas mietu… Vēlākās ainas, kas tērpu un attieksmju ziņā atgādināja „Sturm” pasākumus Latvijas klubos – nemelošu, arī tas ir manai dvēslei tuvs. Taču svarīgākais šajā stāstā, kam priekšplānā izvirzīts stilizēts sižets par rokmūziķi Drakulu, ir fons – rasu naids, fašisms, ksenofobija un terorisms, piedevām tā pamatā ieliekot reālus vēturiskus un mūsdienu notikumus.

Džilindžers vienmēr tīko savīt dažādās sižetiskās un ideoloģiskās līnijas vienkopus. Viena no tām, mīlestības līnija – kāda žurnālista un viņa sievetes duets un tā attīstiba man stipri atgādināja MakGregora un Kidmenas duetu “Moulin Rouge” – domājams, visvairāk tieši viņu dziesmas dēļ. Bet tas ir atkal jau jāredz/jādzird, lai varētu komentēt asociāciju. Starp citu, paša Drakulas vēlākā nāves deja ar šo pašu meiteni arī atgādināja “Come What May”.

Vienīgais, kur es nepiekrītu izrādes libreta autoram Šlāpinam – nu NAV “Intervija ar vampīru” laba filma. Tā, nekas īpašs, diezgan lēts gabals. Labs stāsts, kas padarīts smieklīgs uz ekrāna. Ja varētu jelkādā veidā tulkojot vai citādi līdz Holivudas skatītājam aiznest Džilindžera mūziklu, efekts būtu grandiozāks.

Lieliskie momenti, kas palikuši atmiņā – stilizētā Helsinga meitas nāve (atceraties ventilatorus?), Sātana advokāta deja uz latvju jaunreklamējamā braucamrīka, nacistu dancis (nodzēsiet gaismu, mēs sitīsim melnos).

Un jā, patiešām veikli nostrādāta atklāsme par pasaules traģēdiju sejām un pelēkajiem kardināliem. Pats Drakula nezināja, kādas zvērības notiek viņa pilī…

Protams, izrādes stils var nepatikt vecāka gada gājuma cilvēkiem – tas ir skaidrs. Arī man pašam starpbrīdī nacās dzirdēt treju pensionāru sarunu, kas nez kā bija iemaldījušies skatītāju pulkā. Galvenā frāze, ar kuru viņi pievērsa manu uzmanību, bija: „Es taču teicu – vajadzēja iet uz veikalu, es jums labāku teātri parādītu!”

Esmu meklējis atsauksmes par izrādi – ir arī daudz negatīvu. Visbiežāk sastopams pārmetums, ka Džilindžers „paņēmis par augstu” un viņam nav izdevies atainot Drakulas leģendu. Mīļie ļautiņi, atveriet acis – šim stāstam ij nekad nav plānots sakars ar „īsto Drakulu”, tie ir tikai daži vārdi, kas iezagušies sižetā. Pat izrādes vadmotīvs ir balstīts uz to, ka vārdi ir tikai aizsegs lietām, kas notiek cilvēka domu un darbu tumšākajā daļā… Modernie vampīri nemeklē atsevišķus upurus pilsētas nomalēs – tie izsūc asinis veselām nācijām.