Par krogus papām, kas sīvo tā piedzeras, ka utis galvā plīst…
Vēl viens no tiem retajiem gadījumiem, kad radusies vēlme svešu tekstu citēt, ne pašam ar jaunradi pūlēties. Rau, te uzgāju doktora T. Diteriha vēstījumu, kas esot publicēts bijis “Veselības kopšanas grāmatā” 1862. gadā. Pamatā gan sajūsminos par tā formu, ne saturu – tomēr arī tas ir gana interesants.
“Brandvīns
Brandvīns ir tas nelabais, ļaunais gars. Kuram brandvīns galvā, pie tā velnam darbs. Žūpis un krogus papa, kas ieradis sīvo tā piedzerties, ka utis galvā plīst, visiem godīgiem cilvēkiem savā trakā, bezprātīgā būšanā būs par apsmieklu un ātri gan atzīs, ka miesa un dvēsele jo dienas, jo vairāk maitāsies. Rokas sāk trīcēt, miegs zūd, vēders paliek jēls un vārgs, kājas uztūkst un acu gaišums zūd, tās apsāp un paliek puvēšu pilnas. Cits tad apvārgst ar dzeltenu kaiti, citam sāk plaušas pūt, tās novārgst ar delamu kaiti jeb ar ūdens sērgu, citam uzbrūk tā īpate dzērāju slimība, un tad tāds paliek traks un dulls, un pavisam muļķis: dažādi miega meli un bailes visus kaulus pārņem sajauktā prātā, tad redz dažādus baidekļus, žurkas, peles, vardes un riebīgus kustoņus, ērmus un zvērus, kas virsū lien. Zāles tādam maz ko līdzēs, un sirds nemierībā un neizteicamās bailēs tāds nelaimīgs cilvēks beidzot sev pašam galu dara. No brandvīna ceļas ķildas, ķibeles, nemiers, dažādi grēki un slepkavu darbi. Brandvīns ir jau dažu laulību pārlauzis un gānījis, daža cilvēka godu pie kaunu staba maitājis. Brandvīna žūpis ir kā izdedzis prauls ar savu samaitātu miesu un dvēseli – ja brandvīnu atmetīsi nost, tad izbēgsi no velna nagiem.
Alus, kad labi izrūdzis, ne visai stiprs, jauns, bez mielēm un piepēm, vai arī labas patekas – kad nedzer gluži ik dienas – ļaunumu nedarīs, bet lai dzer ar mēru. Mieļu tāpa jeb alus muša, kas nevar piepildīt savu kuņģi un bezgala rīklē gāž, kamēr muca vēl nav uz pagāzu, gan ilgi vesels nepaliks un savā rīšanā un plītēšanā galu dabūs.”