“Mācību literatūras ētiskais aspekts veido pozitīvu emocionālo fonu, kur mācību tematu un uzdevumu saturs veicina pozitīvus emocionālos pārdzīvojumus, tāpēc mācību grāmatā nav ievietojami teksti, kas neatbilst šīm prasībām,” – tā spriedelē Izglītības ministrijas speciālisti, norādot skolu mācību materiālu izdevējiem, kādas korekcijas tajos veicamas, lai mazos lasītājus acīmredzot audzinātu par ētiskiem, emocionāli pozitīviem “mironīšiem” bez kritiskās domāšanas spējām.
Domājams, Jūs jau zināt, par ko ir runa – ja tomēr ne, te ir plašāks apraksts par to, kā no dažām mācību grāmatām tika cenzēta, piemēram, Brūvera un Čaka dzeja: “Pedagoģiskā cenzūra” Latvijā. Konkrētie darbi tika atzīti par neētiskiem. Kas man šķiet pat trakāk – no citu autoru darbiem, kas tomēr publicēti, esot svītrotas rindkopas, teikumi, rindas vai atsevišķi vārdi… Atkal kaut kas no Patiesības ministrijas un/vai padomju pieejas, es teiktu.
Šķiet, Ķīļa k-gam ar kompāniju derētu konsultēties ar psihologiem par to, kā īsti veidojas bērna psiholoģija nākotnē, to personības veidošanas periodā audzinot ar “siltumnīcas efektu”. Nemaz nerunājot par to, ka nav skaidri kritēriji, pēc kuriem tad ir noteikts šis “neētiskums”. Piemēram, par tādu esam atzīts arī P. Brūvera dzejolis “Ko es daru, kad palieku viens“:
Ko es daru, kad palieku viens?
Pētu griestus un sienas, un zirnekli,
saskaitu visas svētku dienas un klausos, kā
dūmvadā vējš gaudo klusi…
Ko es daru, kad palieku viens?
Izeju dārzā un tēloju biti, pēc
tam tēloju vaboli un Mikimausu…
Netaupu bikses un uzrāpjos kokā,
un pilnā balsī kā cīrulis dziedu…
Jā, bet par ko tu domā, kad paliec viens?
Aicinu tādā gadījumā mācību grāmatās nepieļaut arī tādus autorus kā, piemēram, Igo (raksta par cietumiem un kanalizāciju), Londonu (šauj indiāņus), Hemingveju (nogalina lielas zivis), Čehovu (viena stāsta viens varonis iebāž sunim purnā cigareti, cits noskūpsta svešu sievu) utt.